TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

TRĪSDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA

Nākamajā rītā pamodos no tā, ka vēlējos ātrāk satikt Aleksu. Naktī ilgi nespēju aizmigt, jo atcerējos mūsu jaukos brīžus kopā, un tagad arī nenāca miegs, gaidot tikšanos. Jutos patīkami satraukta, jo beidzot varēju viņu redzēt, pieskarties puisim, dzirdēt viņa balsi, ieskatīties okeāna zilajās acīs... Bija mazliet pāri deviņiem, kad izrāpos no gultas un ātri pārģērbos, un izsteidzos no istabas. Nokāpusi lejā, satiku virtuvē mammu un Viljamu; viņi izskatījās šokēti, ieraugot mani tik agri.

- Vai tu kaut kur iesi? – viņa ziņkārīgi jautāja, nopētīdama manu apģērbu. Ielēju glāzē ūdeni un padzēros. Jo tuvāk nāca brīdis, kad tikšos ar Aleksu, jo vairāk es baidījos. Ja nu tas tiešām bija sapnis? Ja nu viņš izlems aprunāties nopietni un pateiks, ka tomēr negrib atsākt ar mani attiecības? Ja nu... Ja viņš tā izdarīs, tas salauzīs manu sirdi otro reizi, un to es patiešām neizturēšu.

- Aiziešu pastaigāties, - paraustīju plecus. – Neesmu taču bijusi Ņujorkā veselu mūžību, - vārgi pasmaidīju, cerēdama, ka mamma neko nenojauta.

- Varbūt man nākt līdzi? – viņa pēkšņi piedāvāja. Tā tik man vēl trūka! Ātri papurināju galvu.

- Nē, es gribu pabūt vienatnē, - nomurmināju un gribēju jau doties prom, kad viņa sacīja:

- Tikai atgriezies pēc pusdienām, sarunāts? Šodien ir Pateicības diena, ja neesi aizmirsusi. Man būs vajadzīga tava palīdzība.

- Protams, - apsolīju un steidzos ārā no dzīvokļa. Mums bija mazliet vairāk par trim stundām. Pēkšņi tas likās tik maz. Tikai simt astoņdesmit minūtes kopā ar Aleksu. Dienā, kad gribēju pavadīt ar viņu katru brīdi, katru sekundi. Cik ātri spēdama, devos uz puiša dzīvokli. Kad piezvanīju pie durvīm un viņš atvēra, Alekss izskatījās saburzīts un samiegojies.

- Nopietni? – iesmējos, iekrizdama viņa skavās. – Tu izskaties pēc lāča. – Alekss cieši mani apskāva, nolikdams galvu man uz pleca. Tā mēs kādu mirkli stāvējām, nelaizdami viens otru vaļā, līdz puisis nomurmināja:

- Piedod, viena meitene neļāva man gulēt pus nakti. – Pasmaidīju, atminoties iepriekšējo nakti, un, satvērusi viņa seju plaukstās, noskūpstīju. Iegājām dzīvojamā istabā, un es nesēju pārstāt smaidīt. Nebiju redzējusi šo dzīvokli vairāk nekā sešus mēnešus. Sirdī kaut kas iedūrās, un es saspiedu puiša plaukstu. Man bija pietrūcis ne tikai Alekss. Man pietrūka arī šīs vietas, jo tagad apjēdzu: šeit jutos kā mājās. Blakus cilvēkam, kuru gandrīz pazaudēju. Kāda gan es biju muļķe! Kāpēc man vispār vajadzēja ticēt, ka tas bija Aleksa bērns?

- Pēc vakardienas man vajadzētu aizvest tevi uz kādu restorānu, - Aleksa vārdi atgrieza mani realitātē. Puisis apsēdās uz dīvāna, aicinādams mani pievienoties. 

- Šī pagaidām ir vienīgā vieta, kur varam tikties, - noskumusi sacīju, iekārtodamās viņam cieši blakus. Alekss kā no nekurienes paņēma pledu un pārklāja mums pāri. Tas patīkami smaržoja kā puiša skūšanās losjona un sviedru sajaukums – smarža, ko joprojām nebiju aizmirsusi.

- Un es jau gribēju aizvest tevi uz slidotavu, - viņš iesmējās, paslēpdams seju manos matos. Sāku smieties, atceroties, kā Lūks aizvilka mani uz slidotavu. Negribēju tagad domāt par Lūku. Viņš tiešām bija tikai draugs, un cerēju, ka viņš atradīs labu meiteni. Vismaz pēc mūsu atklātās sarunas izskatījās, ka Lūks ir visu sapratis, lai gan zināju, ka pat simpātijas jūtas nepamet tevi ilgi.

- Labāk nevajag, - ieķiķinājos, izstāstīdama par „randiņu" ar Lūku. Alekss uzmanīgi klausījās, un es atkal pamanīju dusmu dzirksti viņa acīs. Lai nu kā, Aleksam nebija par ko uztraukties – es viņu mīlēju tik ļoti, ka nemūžam nespētu krāpt.

- Ak tā? Tev bija jautri bez manis? – Kad beidzu stāstu, viņš jokojot jautāja. Pasmaidīju, un pavisam negaidot puisis iesmējās un, iegrimdams segā, ar galvu iedunkāja manu vēderu, sākdams to kutināt. Centos izvairīties, bet Alekss bija spēcīgāks, un man nācās smejoties un raudot reizē izturēt šo brīdi.

- Beidz, - ķiķinot lūdzos. Tagad jau gulējām viens otram virsū, un, kad no segas apakšas parādījās Aleksa galvu, viņa seja staroja laimē. – Man ir jautri ar tevi, tikai, lūdzu, beidz, - smaidīju, uzmanīgi noņemdama viņam no sejas matus.

- Tā jau ir labāk, - Alekss triumfējoši sacīja. 

Svinēt Pateicības dienu bez Aleksa likās pārāk dīvaini un nepareizi, lai gan pati biju izdomājusi mūsu attiecības atkal turēt noslēpumā. Vienkārši vēl nebiju gatava pateikt mammai, ka viņas plāns savest mūs kopā ir iedarbojies. Vismaz vakariņu laikā neviens vairs neko nejautāja par puisi, kurš visiem bija tik ļoti iepaticies pirms gada.

Kad pēc pusdienām atgriezos mājās, diena vilkās kā gliemezis. Palīdzēju mammai gatavoties svētku vakariņām, satiku viesus, klāju galdu un atbildēju uz vecvecāku jautājumiem par universitāti un studijām, lai gan vienīgais, ko gribēju, bija apskaut Aleksu un nekad nelaist viņu vaļā. Sliktākais šajā situācijā bija tas, ka es pat nespēju atbildēt uz viņa īsziņām, jo manas rokas nepārtraukti bija aizņemtas.

Kad pienāca vakars un visi izklīda, atkal palīdzēju mammai novākt traukus un sakārtot virtuvi, līdz beidzot pēc desmitiem viņa ļāva man iet. Ja es joprojām draudzētos ar Grētu, varētu samelot, ka palieku pie viņas pa nakti, bet tā vietā aizlavīties pie Aleksa. Tagad diemžēl vajadzēja izdomāt kaut ko citu. Nomazgājusies un uzvilkusi pidžamu, iekārtojos gultā un piezvanīju puisim, cerēdama, ka viņš vēl neguļ. Centos runāt pēc iespējas klusāk, lai gaitenī neko nevarētu dzirdēt; negribēju atkal melot un izdomāt dažādas atrunas. Nopļāpājām vairākas stundas, līdz vairs nespēju turēt acis vaļā, un laimīga aizmigu.

- Sveiks, tēt, - nākamajā rītā smaidot sacīju, kad man ar video zvanu piezvanīja tētis. Nebiju runājusi ne ar viņu, ne Beatrisi jau diezgan ilgu laiku, un gribēju zināt, kā viņiem klājas.

- Sveika, mīļā, - dzirdēju vīrieša balsī prieku. – Priecīgu Pateicības dienu.

- Tev arī, - atbildēju, gaidīdama, kad viņš turpinās. Kādu brīdi aprunājāmies par to, kā man sokas universitātē, uzzināju, ka Beatrises veselība ir stabila un mazulis aug labi, un tad tētis sacīja:

- Zini, ja nebūtu Viljama uzņēmuma, es varētu ņemt tevi darbā uz kuģi. – tīklaini pasmaidīju, dzirdot šo piedāvājumu. Viņš jau bija vienreiz to jokojot pieminējis. Tēta seja pēkšņi kļuva nopietna.

- Piedod, es nepadomāju, ka Alekss...

- Viss kārtībā, tēt, - pārtraucu viņu pusvārdā. Nezināju, vai šis teikums bija pietiekams, lai saprastu, kādā mērā viss bija kārtībā. – Man patiktu dzīvot uz kuģa, - ātri piebildu.

- Starp citu... Ja jau esam par to ierunājušies... - viņš izskatījās mīklains. – Mēs ar Beatrisi esam izlēmuši Ziemassvētkos atbraukt uz Ņujorku...

- Viņa taču ir jau astotajā grūtniecības mēnesī! – Atkal pārtraucu tēti. – Kā viņa izturēs tik garu lidojumu?

- Viss būs labi, - tētis iedrošinoši pasmaidīja. – Viņas vecāki dzīvo Amerikā, un arī es esmu noilgojies pēc dzimtenes, - viņš nostalģiski pasmīkņāja.

- Nu labi. – Nedroši paraustīju plecus. Es, protams, nezināju, kā ir būt stāvoklī, bet visas tās fotogrāfijas ar milzīgajiem vēderiem lika domāt, ka izturēt astoņu deviņu stundu lidojumu nebūs viegli.

- Es iedomājos... - viņš pēc brīža turpināja. – Iedomājos, ka mēs varētu padzīvot manā dzīvoklī. Alekss taču vairs nav tavs puisis...