TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

Lūks neatnāca man pakaļ, lai gan bija solījis to izdarīt, tāpēc devos uz ballīti kopā ar meitenēm. Tā notika kādā studentu mājā netālu no studentu pilsētiņas; kad ieradāmies, ballīte jau ritēja pilnā sparā. Likās, ka bija ieradušies visi Bostonas universitātes studenti, un skanēja skaļa mūzika. Gribēju kaut ko teikt Gabrielai un Emīlijai, taču, kad pagriezos, viņas jau bija kaut kur nozudušas.

Burtiski pēc mūžības izspraucos cauri milzīgajam pūlim, tikdama līdz mājas dzīvojamai istabai, kur visas iespējamās sēdvietas jau bija aizņemtas. Jaunieši sarunājās un smējās, un pavadīja lieliski laiku, bet man radās vēlme doties prom. Es šeit neiederējos. Nekad nebiju pūļu un skaļas mūzikas cienītāja. Nostājos pie sienas un vienkārši lūkojos apkārt, cerēdama ieraudzīt kādu pazīstamu seju.

- Sveika! – man klāt pēc neilga laika pienāca Lūks. – Beidzot es tevi atradu! – viņš runāja ļoti skaļi, lai pārkliegtu mūziku, un pieliecās man tuvāk, lai es varētu sadzirdēt sacīto. Gribēju pajautāt, kāpēc viņš neturēja savu vārdu un neatnāca pie manis pirms ballītes, tomēr tad sapratu, ka tas izklausītos tā, it kā es būtu greizsirdīga vai kontrolētu viņa dzīvi. Izlemdama neko neteikt, smaidīju viņam pretī.

- Vai vēlies ko iedzert? – puisis vaicāja. Atkal nezināju, ko atbildēt. Nebiju atnākusi uz šejieni piedzerties, bet negribēju atteikt, tāpēc tikai pamāju, un Lūks aizgāja. Pēc dažām minūtēm viņš atgriezās ar vienreizlietojamām glāzītēm rokās un pasniedza man vienu no glāzēm.

- Varbūt iziesim ārā?! – viņš jautāja, pieliecies man tuvāk.

- Jā, šeit ir pārāk skaļš! – atbļāvu atpakaļ, un mēs sākām virzīties pagalma durvju virzienā. Atradām klusāku vietiņu dārza malā, kur apsēdāmies uz neliela soliņa. Arī šeit bija daudz cilvēku, daudzi spēlēja baseinā vai sēdēja ap to, un varēja dzirdēt dārdošo mūziku, bet kādu brīdi mums ar Lūku neviens netraucēja. Pieliku glāzi pie mutes, sagaršodama alu. Uzreiz to izspļāvu zālē. Man riebās alus. Lūks iesmējās, redzot, ko biju izdarījusi.

- Piedod, nezināju, ka tev negaršo, - viņš atvainojās. – Tur bija arī šņabis.

- Nekas, tā nav tava vaina, ka man negaršo alkohols, - pasmaidīju.

- Tu šodien ļoti skaisti izskaties, - puisis turpināja sarunu.

- Paldies, - atbildēju, cerēdama, ka viņš neredzēs, kā nosarkstu. Vienmēr, kad kāds izteica man komplimentus, vaigi palika sārti, it kā es justos neveikli šo cilvēku sabiedrībā, lai gan ar Lūku bija ļoti viegli sarunāties un atrasties kopā.

- Zini, man jau likās, ka tu nemaz neatnāksi, - Lūks iesmējās.

- Esmu šeit, kā redzi, - paraustīju plecus. Tieši tajā mirklī pie mums pienāca Gabija ar Emīliju. Abas meitenes jau izskatījās krietni iedzērušas, lai gan bijām atnākušas pirms neilga laika.

- Iesim dejot! – Emīlija smejoties iesaucās, satverdama mani aiz rokas un cenzdamās piecelt mani kājās.

- Meitenes, meitenes, - Lūks iesmējās, ātri pieceldamies, lai palīdzētu Gabijai noturēties kājās. Pa kuru laiku viņas bija paspējušas tā piedzerties? – Izskatās, ka jums pietiks.

- Beidz, mēs gribam dejot! Alise, nāc dejot! – Gabija iesaucās.

- Vai neredzat, ka mēs te sarunājamies? – Lūks noņurdēja. – Alise ar jums nekur neies.

- Vispār, - sacīju, pieceldamās kājās. – Es labprāt padejotu.

Pavēru plakstiņus, apjēgdama, ka vairs neatrodos ballītē. palūkojos apkārt, atpazīstot savu guļamistabu. Galva plīsa pušu, un es nespēju atcerēties, kad un kādā veidā biju tikusi mājās. Atcerējos tikai to, kā biju dejojusi ar Gabiju un Emīliju un mazliet iedzēru ar meitenēm, lai uzlabotu sev garastāvokli.

Pieskāros pierei, it kā tas palīdzētu mazināt galvassāpes. Lai arī kā centos, nespēju atcerēties tālākos notikumus. Nekustīgi gulēju, līdz pēc kāda brīža istabas durvis pavērās un pa tām ienāca Lūks ar glāzi rokās. Iekārtojos sēdus, apjēgdama, ka man mugurā joprojām bija vakardienas kleita, un paņēmu no puiša glāzi. Tā bija tik auksta, un es sapratu, cik izslāpusi jutos.

- Iedomājos, ka tev noderēs. – Viņš pasmaidīja, paņemdams krēslu un apsēzdamies man blakus.

- Paldies, - pateicos un izdzēru visu ūdeni vienā rāvienā, taču ar to nepietika, man gribējās vēl.

- Es neko neatceros, - atzinos. – Kas vakar notika?

- Tev iegaršojās alkohols, - Lūks atkal klusi iesmējās, un es saviebos, jo jebkāda skaņa radīja vēl lielākas galvassāpes.

- Vai es izdarīju kaut ko apkaunojošu? – turpināju izjautāšanu; puisis pasmaidīja un papurināja galvu. Paldies Dievam, vismaz nebiju sevi apkaunojusi.

- Neraizējies, atvedu tevi mājās, un tu uzreiz aizmigi. Starp citu, zvanīja kaut kāds Alekss, jautāja, kāpēc gribēji ar viņu runāt. Pateicu, ka pārzvanīsi, kad pamodīsies. – Lūks stāstīja. Vai piedzērusies zvanīju Aleksam? Labi, ka puisis nebija pacēlis klausuli, tādā stāvoklī es būtu varējusi sarunāt pilnīgākās muļķības, ko pēc tam nožēlotu.

- Netaisos viņam pārzvanīt, - noburkšķēju, nolikdama glāzi uz grīdas.

- Vai viņš ir tavs bijušais? – Lūks ziņkārīgi vaicāja.

- Tas nav svarīgi, - ātri atbildēju un centos izrāpties no gultas. – Man vajag pretsāpju tabletes. – Sapiņķējusies segā, izkritu no gultas. Lūks, pat neiesmējies, palīdzēja man piecelties, un izgāja no istabas, lai varu pārģērbties. Piestreipuļoju pie spoguļa, iegāzdamās atpūtas krēslā, kas atradās tam blakus. Izskatījos pēc putnubiedēkļa. Mati spurojās uz visām pusēm, kleita bija saburzīta, tuša izsmērējusies, un mutē bija pretīga garša. Man vajadzēja ieiet dušā un visu to noskalot no sevis, taču nebija spēka. Pārāk stipri sāpēja galva.

Lūks atgriezās ar vēl vienu glāzi ūdens un baltām tabletēm rokās.

- Tu mani glāb jau miljono reizi, - centos pajokot, paņemdama no puiša tabletes un izdzēru uzreiz divas. Drīz man kļūs labāk.

- Vienmēr laipni, - Lūks uzsmaidīja, apsēzdamies uz gultas. Atbildēju smaidam, lai gan jutos apkaunota par šādu izskatu. Nelikās, ka puisi tas pārāk uztrauktu. – Draugi ir domāti tam, lai palīdzētu.

Vismaz man bija parādījies draugs.