TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

EPILOGS

Alise sēdēja uz viena no sauļošanās krēsliem, klēpī turēdama divgadīgo meitiņu Eliju. Viņas gaišie matiņi vieglajā vasaras vējā spurojās uz visām pusēm, tāpēc Alise uzmanīgi atglauda tos aiz mazās austiņām, saspraukdama ar sprādzītēm.

- Kur tēta? – Elija, pagriezusies pret mammu, vaicāja, rociņās cieši saspiedusi mīksto zaķēnu.

- Tētis ar Robīti tūlīt būs klāt, - Alise maigi atbildēja, apskaudama meitiņu. Kad pirms pieciem gadiem Alekss viņu bildināja, Alise pat iedomāties nespēja, cik laimīgi izvērtīsies šie gadi. Viņi dzīvoja uz kuģa, Alekss bija kļuvis par kuģa kapteiņa palīgu, un viņiem bija piedzimuši divi brīnumaini bērni. Ko gan vēl varēja vēlēties?

Alises pārdomas iztraucēja smiekli. Pacēlusi galvu, jaunā sieviete pamanīja, kā uz klāja iziet viņas vīrs ar dēlu uz pleciem. Viņi smējās un steidzās meiteņu virzienā.

- Tēta! – Elija sasita plaukstiņas un, izķepurojusies no mammas tvēriena, aizstreipuļoja pie Aleksa. Noceldams Robertu no pleciem, puisis atpleta rokas un, pacēlis divgadīgo meitiņu rokās, uzmeta to gaisā. Elija smējās kā kutināta un pēc mirkļa aizskrēja uz bērnu rotaļu laukumiņu turpat netālu.

- Mammu, iedomājies! – Roberts iesaucās, pieskriedams klāt Alisei. – Tētis ar vectēvu ļāva man stūrēt kuģi! – Robītis izskatījās tik laimīgs un pārsteigts, un Alise, plati pasmaidījusi, cieši apskāva dēlēnu. Alekss pienāca abiem klāt un sabužināja dēla matiņus.

- Tu esi malacis, kaptein, - viņš smaidot sacīja, uzlikdams dēlam uz galvas kapteiņa cepuri. Tagad mazais izskatījās vēl sajūsminātāks. Apskāvis Alisi, Alekss iečukstēja sievai ausī: - Tāds resgalis. – Abi ieķiķinājās un stāvēja apskāvušies, kamēr mazais puika laimīgi aplūkoja tēta cepuri.

- Skrien pie māsas, Robīt, - Alise pietupās un, nobučojusi puiku uz vaiga, maigi pastūma viņu rotaļu laukuma virzienā, kur Elija centās uzrāpties uz slīdkalniņa. Roberts pieskrēja pie Elijas un sāka lielīties ar savu jauno cepuri, tad palīdzēja māsai uzrāpties uz kalniņa.

- Viņš labi parūpēsies par māsu, - Alekss sacīja, apskaudams sievu no mugurpuses.

- Jā, - meitene čukstus atbildēja, lai gan uz klāja vairs neviena nebija. – Un kļūs par kapteini tāpat kā viņa tētis un vectēvs. Vai tā nav laba dzīve?

- Tā ir lieliska dzīve, - Alekss klusi atbildēja, noskūpstīdams sievas kaklu, un tajā mirklī viņi abi patiešām tam ticēja.