TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

ČETRDESMITĀ NODAĻA

- Tēt, nē! – iesaucos, tikai pēc mirkļa saprazdama, ka tas bija pārāk skaļi. Tēta vārdi bija izsituši mani no līdzsvara. Vai viņš tiešām apsvēra iespēju izdzīt Aleksu no dzīvokļa tikai tāpēc, ka viņš vairs nebija mans puisis? Vispār tagad jau bija gan, lai gan to neviens vēl nezināja.

- Kāpēc? – viņš nesaprata.

- Tu nedrīksti to darīt! Viņa vecāki ir tavi draugi, un tu apsolīji, ka Alekss varēs tur dzīvot, kamēr mācīsies universitātē! Vai jūs tiešām nevarat palikt viesnīcā? – lūdzos. Baidījos, ka tētis visu sapratīs, bet tagad tam vairs nebija nozīmes. Galvenais, lai viņi neizdzen Aleksu no dzīvokļa.

- Ir jau vēls. Aprunāsimies par to citreiz.

- Tēt... - izmisusi ierunājos, bet tētis jau bija beidzis sarunu. Nespēju saprast, kāpēc tētim vispār bija ienākusi prātā šāda ideja. Pat ja Alekss vairs nebūtu mans puisis, es justos slikti, ja viņu pēkšņi izdzītu no mājām. Vajadzēja atrisināt šo problēmu, bet negribēju tajā iesaistīt Aleksu. Pagrābu telefonu un izlēmu piezvanīt Beatrisei. Iespējams, viņa mani sapratīs.

- Sveika, - pēc vairākiem pīkstieniem atskanēja sievietes balss.

- Beatrise, vai tā ir taisnība, ka tētis grib izdzīt Aleksu no mājām? Kāpēc jūs nevarat padzīvot kaut kur citur? – Uzreiz ķēros pie lietas.

- Es neteiktu izdzīt, - viņa atbildēja, īpaši uzsverot pēdējo vārdu. – Un, ja tas tev ir tik ļoti svarīgi, es aprunāšos ar tavu tēti un mēs kaut ko izdomāsim, labi? – Šie vārdi mani mazliet nomierināja. Kādu brīdi vēl aprunājāmies, līdz mamma pasauca visus brokastīs, un man vajadzēja iet lejā. Tētis bija mani pamatīgi izbiedējis, taču zināju, ka Beatrise varēs viņu iespaidot.

Pirmdiena pienāca pārāk ātri, un, lai arī kā negribēju atgriezties Bostonā, nekas cits neatlika. Atvadījusies no ģimenes locekļiem un uzmetusi somu plecā, devos ārā no dzīvojamās mājas, kur pie ieejas jau gaidīja taksometrs. Tajā sēdēja Alekss, kurš bija apsolījis pavadīt mani līdz dzelzceļa stacijai. Ierāpusies mašīnā, apskāvu puisi un visu ceļu sēdēju, cieši piespiedusies viņa siltajam ķermenim.

- Negribu atgriezties universitātē, - nomurmināju.

- Tad paliec, - viņš čukstēja man matos, lai gan zināja, ka nevaru palikt Ņujorkā.

- Un ko gan es šeit darīšu?

- Vārīsi man zupu, - viņš iesmējās. Pasmīkņāju, atceroties to vienu reizi, kad centos pagatavot vistas zupu, bet man neiznāca nekas labs.

- Es vēlos, kaut varētu tā darīt, - pēc mirkļa sacīju. – Vienīgais, kas mani uzmundrina, ir tas, ka palicis tikai viens mēnesis. Un tad mēs varēsim pavadīt kopā visu laiku.

- Klau, - viņš mazliet mundrāk iesāka. Ieinteresēta pagriezos pret Aleksu, gaidīdama, ko gan viņš teiks. – Kā būtu, ja mēs pavadītu Ziemassvētku brīvdienas uz kuģa? Vecāki gaida, ka atbraukšu mājās, un tu varētu braukt man līdzi.

- Tētis un Beatrise Ziemassvētkos atgriežas Amerikā. Nezinu, vai mamma ļaus man braukt, zinot, ka tur nebūs neviena, kurš mani uzraudzītu, - mazliet noskumusi atbildēju. Protams, ka es gribēju pavadīt brīvlaiku kopā ar Aleksu uz kruīza kuģa, bet baidījos to pat pieminēt sarunās ar mammu. Paredzēju, ka viņa nebūs par to tik sajūsmināta.

- Es tevi uzraudzīšu, - viņš iesmējās, atkal sākdams mani kutināt. Izvairījos, jo jutos neērti taksometra vadītāja priekšā.

- Tad mamma pavisam noteikti mani nekur nelaidīs, - ieķiķinājos, nojauzdama, par kādu uzraudzīšanu Alekss domāja. Noskūpstīju Aleksu tieši brīdī, kad mašīna apstājās, un mēs izkāpām dzelzceļa stacijas priekšā. Sadevušies rokās, devāmies meklēt man vajadzīgo platformu, un negribējām laist viens otru vaļā, kamēr gandrīz nenokavēju vilcienu. Uzlikusi galvu puisim uz pleca, jutu viņa rokas apvijamies sev apkārt un cieši mani apskaujam, un tā mēs tur stāvējām, kamēr pārējie pasažieri gāja mums garām. Zināju, ka daudzi skatījās un noteikti domāja, cik laimīgi mēs esam. Un tajā brīdī mēs tiešām bijām laimīgi, jo viss, kas mums vajadzīgs, bija just otra sirdspukstus sev pie krūtīm.

Atgriezusies Bostonā, uzreiz piezvanīju Aleksam, jo jau biju pamatīgi noilgojusies. Gabija ar Emīliju skaļi apsprieda, kā katra svinējusi Pateicības dienu un cik daudz katra apēdusi, bet es, guļot uz muguras un lūkojoties griestos, smaidīju, jo neko citu man nevajadzēja. Lai arī biju sadraudzējusies ar meitenēm, par Aleksu nebiju nevienai no viņām pastāstījusi, un tagad nezināju, kā visu paskaidrot, un vai vispār tam bija jēga. Baidījos, ka atklājot citam cilvēkam šo noslēpumu, tas pēkšņi varētu beigties.

Pēc kāda brīža pie durvīm pieklauvēja, un, pirms paspēju atbildēt, pa tām ienāca Lūks. Ieraudzījis manu starojošo sejas izteiksmi, viņš plati pasmaidīja, iekārtodamies atpūtas krēslā istabas stūrī.

- Trīs mēnešu laikā, kopš pazīstam viens otru, neesmu tevi redzējis tik laimīgu, - viņš atklāja.

- Šodien vienkārši ir ļoti laba diena, - atbildēju, pieceldamās gultā sēdus un sakrustodama kājas zem sevis.

- Izskatās, ka visas brīvdienas bija ļoti labas, - puisis silti uzsmaidīja.

- Jā, brīvdienas bija lieliskas, - pamāju ar galvu. Baidījos, ka pastāstot par to, ka salīgu mieru ar Aleksu un to, ka mēs atkal bijām kopā, Lūks varētu noskumt, galu galā pirms neilga laika viņš centās mani noskūpstīt, bet Lūks bija mans vienīgais īstais draugs visā šajā studentu pilsētiņā un vispār visā Bostonā, tāpēc nolēmu tik un tā atklāt jaunumus. – Iedomājies, mamma slepeni sarīkoja man randiņu, - iesāku, pārstāstīdama visu piektdienas vakaru, izlaižot tikai pašu personiskāko, un pārējās dienas. Lūks uzmanīgi klausījās, ne reizes mani nepārtraukdams. Kad apklusu, viņš apsēdās uz gultas man blakus un mēs apskāvāmies.

- Man šķiet, ka tu beidzot rīkojies pareizi, - viņš iedrošinoši pasmaidīja.

- Man arī tā šķiet.