TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

ASTOTĀ NODAĻA

Nepacietīgi klauvēju pie Aleksa kajītes durvīm, no visas sirds cerēdama, ka nebiju nokavējusi. Ja nu es biju atnākusi par vēlu? Ja nu tā Džesa jau bija paspējusi pavedināt manu Aleksu, kamēr sarunājos ar Mariju? Nē, tā nevarēja būt tiesa, Alekss taču mani mīlēja, vai ne? Pieklauvēju vēl skaļāk, negribēdama izmantot savu elektronisko atslēgu. Draugs bija iedevis man savas kajītes atslēgu jau pagājušajā gadā, un es vienmēr izmantoju tieši to, tomēr šodien baidījos. Baidījos, ka, attaisot durvis, ieraudzīšu to, ko nevajadzētu - Aleksu ar Džesu vienu otra apskāvienos. Tomēr tas nenotika, jo jau pēc mirkļa Alekss atvēra durvis, plati smaidīdams.

- Te nu ir mana meitene, - viņš sacīja, ievilkdams mani iekšā. Uzspiedu puisim ātru skūpstu uz lūpām un apsēdos uz gultas, kamēr viņš aizvēra aiz manis durvis. Pamanīdams manu nopietno sejas izteiksmi, viņš vaicāja:

- Vai kaut kas noticis?

- Es to gribēju pajautāt tev, - atbildēju; centos runāt mierīgi, klusi un nosvērti. Es taču nebiju psihopāte! Negribēju mesties viņam virsū ar aizvainojumiem, bet...

- Labprāt atbildēšu uz visiem taviem jautājumiem, - draugs iekārtojās man blakus. - Man šķita, ka esi aizņemta ar kāzu plānošanu.

- Tas var pagaidīt, - paraustīju plecus. Uz mirkli iestājās klusums, un es turpināju: - Alekss, vai tiešām viss ir labi? Jūs ar Pārkeru izskatījāties tik uztraukušies, - sacīju. Cerēju, ka Marija vēl nebija paspējusi izpļāpāties viņam par manu un Džesas sarunu no rīta.

- Neraizējies, - Alekss pasmaidīja, satverdams manas plaukstas savējās.

- Es vienkārši padomāju, ka... Ka es tev nepatiku, un tu... - čukstēju. Vai tiešām man izdosies notēlot šo lomu līdz galam, un Alekss neko nesapratīs? Es taču biju tik slikta mele.

- Alise... - puisis iesmējās, satverdams manu seju plaukstās. - Kā tu varēji kaut ko tādu iedomāties? Tu esi labākais, kas ar mani jebkad ir noticis, - viņš klusi atbildēja, apskaudams mani vēl ciešāk. - Viss ir labi, apsolu.

Kādu mirkli sēdējām nekustīgi, līdz es vairs nespēju izturēt. Izrāvos no viņa tvēriena un piecēlos kājās, un aizliku aiz auss nekārtīgos matus.

- Alekss, es visu zinu.

- Ko tu zini? Es nesaprotu, Alise, - puisis piecēlās un piegāja man klāt.

- Džesa. Viņa ir uz kuģa. Kāpēc tu man uzreiz nepateici? - dusmīgi vaicāju, ielūkodamās draugam acīs. - Tikai nevajag melot, ka tu neko nezināji.

- Jā, Džesa ir uz kuģa. Nu un?

- Tātad jūs neesat runājuši? Viņa tev nav lūgusi piedošanu? Jūs neesat...

- Jā, mēs runājām, - Alekss godīgi atbildēja. Nu, vismaz viņš bija godīgs. Vai man vajadzēja gaidīt vēl kaut ko briesmīgāku?

- Viņa mani atrada, un runāja kaut kādas muļķības. Tici man, viņa ir traka.

- Kurš gan to zinās labāk nekā tu, vai ne? Tu taču ar viņu pavadīji tik daudz neaizmirstamu vakaru. Viņa taču ir brīnišķīga. Un es, salīdzinājumā ar viņu, esmu tikai slota, vai tā? - Jutu, kā acu kaktiņos sariešas asaras. Vēl vakar no rīta viss bija lieliski. Vēl pirms mazāk nekā trīsdesmit sešām stundām mēs bijām laimīgi viens otra apskāvienos.

- Vai viņa tev to pateica? - Nu arī Alekss izskatījās nikns. Viņa vaigi nosarka, un es pamanīju, kā puisis saspiež rokas dūrēs. - Tu, salīdzinājumā ar viņu, esi karaliene. Tici man, Džesa vienkārši grib padarīt tevi greizsirdīgu. Tas taču ir viņas plāns - lai mēs sastrīdētos. Kāpēc tu to viņai ļauj?

- Es nezinu, Alekss, nezinu... - čukstēju, jo baidījos, ka runājot skaļi, sākšu raudāt.

- Jā, viņa lūdzās, lai piedodu, lai atgriežos, bet man tagad esi tu. Tu, vai dzirdi? Es netaisos tevi pamest kaut kādas Džesas dēļ.

- Bet jūs bijāt kopā tik ilgi... Jums bija tik labas attiecības, visi domāja, ka esat radīti viens otram... - To man pagājušajā vasarā pastāstīja Marija, vēl pirms sapratu, ka man patīk Alekss.

- Mēs ar tevi arī esam kopā jau ilgi. Un vai zini, ko? Cilvēki bieži nesaprot, ko runā. Viņiem šķiet, ka pāris ir tik laimīgs, ka liktenis ir lēmis viņiem būt kopā. Tikai realitātē tā ne vienmēr ir. Realitāte bija daudz skarbāka, nekā visi to redzēja. Kopā ar tevi esmu laimīgs. Nekad agrāk neesmu tā juties, - viņš pasmaidīja un ar pirkstu galiņiem noslaucīja asaras no manas sejas. Viņa vārdi izklausījās tik saldi; tie atgādināja man kādu sliktu tīņu filmu, kur sliktais puisis apzvēr, ka nekad nav tā juties ne ar vienu citu meiteni. Pēc neilga brīža Alekss turpināja. - Varbūt tu zini, ka mēs ar Džesu ļoti daudz laika pavadījām guļot. Varbūt pat vairāk, nekā vajadzētu, un tas parāda nevis to, ka mums bija labas attiecības, bet to, cik tā meiča ir pieejama. Patiesībā mūsu attiecībās bija tikai sekss. Ar tevi gan ir pilnīgi citādi. Ja negribi, lai atkal tuvojos tev, es varu gaidīt tik ilgi, cik ir nepieciešams, jo tas nav svarīgākais. Svarīgākais ir tas, ka mums ir īstas attiecības, ka mēs esam labākie draugi, ka mēs varam runāt par pilnīgi visu un nekad negarlaikoties. Es taču tev apsolīju, ka nekad nenodarīšu tev pāri, - viņš čukstēja, viegli pieskardamies manām lūpām. Brīdi likās, ka puisis ir sāpināts par to, ka uzreiz viņam neuzticējos.

- Tas bija garākais monologs, ko es jebkad esmu dzirdējusi, - pasmaidīju, kad beidzot atrāvāmies viens no otra. Puiša lūpas bija maigas un mīļas, tās nebija uzstājīgas, kā parasti, un man patika šie mirkļi, patika, ka romantiskais Alekss bija atgriezies. Kad sākām satikties, viņš izturējās pret mani ar piesardzību un nekad neuzstāja pat uz skūpstiem. Nē, protams, man ļoti patika, ka mūsu attiecības bija pārgājušas citā līmenī, bet maigumu taču gribēja izjust ikviena meitene, vai ne?

- Ei, es te visu sirdi izkratīju, bet tu smejies? - viņš pazobojās, paceldams mani uz rokām un aiznesdams līdz gultai. Noguldījis mani uz matrača, puisis apgūlās blakus, pa pusei atrazdamies man virsū. Viegli pieskāros viņa sejai un pasmaidīju.

- Es mīlu tevi. Apsoli, ka man nav pamata būt greizsirdīgai.

- Tev nav pamata būt greizsirdīgai, - viņš uzreiz atbildēja. - Es jau vakar visu pateicu Džesai. Lai viņa iet ieskrieties, - viņš pasmaidīja, sākdams mani skūpstīt. - Turklāt, - puisis pēc skūpsta sacīja. - diez vai mani vecāki mierīgi noskatīsies, kā Džesa atņem mani viņu mīļajai Alisei.

- Ļoti ceru, ka tā.