TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

DEVĪTĀ NODAĻA

Tēta un Beatrises kāzas pienāca pārāk ātri. Likās, ka vēl vakar ieradāmies uz kuģa un uzzinājām par gaidāmo notikumu, bet jau šodien stāvēju milzīga spoguļa priekšā restorāna aizmugurējā telpā, ģērbusies pasakainā gaiši rozā kleitā un skatījos savā atspulgā, kamēr friziere ieveidoja man matus, un meitenes no Anabellas kāzu salona palīdzēja Beatrisei uzvilkt viņas skaisto kleitu. Laiks bija paskrējis nemanot.

Nē, protams, es neizsakāmi priecājos par tēti. Beatrise bija laba sieviete, viņa mīlēju tēvu par to, kāds viņš ir, nevis par to, ka viņam pieder kuģis, un arī pret mani, šķiet, viņai nebija pretenziju. Atcerējos pirms dažām dienām dzirdēto mammas, tēta un Beatrises sarunu, ko biju nejauši noklausījusies. Jā, noklausīties nebija labi, es to lieliski zināju, taču dažreiz tas bija lietderīgi.

- Silvija, - tēvs uzrunāja mammu. - Mēs ar Beatrisi aprunājāmies, un vienojāmies par dāvanu Alisei un Aleksam.

- Kādu dāvanu?

- Ne jau tagad, - Beatrise iesmējās. - Vēlāk, kad viņi apprecēsies. Mēs viņiem uzdāvināsim šo kuģi, vai ne, mīļais?

- Jā, dārgā, - tētis paziņoja; dzirdēju viņa balsī prieku. Kad viņi apprecēsies. Kāpēc visi bija tik droši, ka mēs ar Aleksu apprecēsimies? Nē, protams, es arī biju par to droša, tomēr... Turklāt dāvināt kuģi? Šo kuģi? Tas taču bija tik dārgi un... Kā viņi vispār varēja zināt, ka es gribētu dzīvot uz kuģa? Jā, zināju, ka man nāksies pārcelties uz kruīza laineri, ja apprecēšu Aleksu, kurš līdz tam laikam jau kļūs par kuģa kapteini, taču - dāvināt kuģi? Un kur viņi paši dzīvos? Nē, domāju, ka viņi ir kaut ko sajaukuši. Tomēr tādā veidā es uzzināju, ka Beatrisei nav vajadzīga tēva nauda, turklāt, kad ieradās viņas vecāki un citi radinieki, sapratu, ka viņa pati nāk no diezgan turīgas ģimenes.

- Vai tu uztraucies? - vaicāju, pagriezusies pret Beatrisi, kura bija nosarkusi. Viņai joprojām nebija uzklājuši kosmētiku, jo visu laiku bija darbojušies ar maniem matiem. Tagad, kad frizūra bija gatava, meitene varēja pievērsties šīs dienas vaininiecei.

- Protams, ka viņa uztraucas! - mamma iesaucās, iemezdamās telpā. Viņa bija ģērbusies greznā, zilā kleitā. - Tās taču ir kāzas!

- Viss būs labi, - Anabella iesmējās, piekārtodama gaišos ziediņus manos matos.

- Viegli teikt, - Beatrise izmisīgi iesmējās.

- Esmu precējusies divreiz, un abas reizes gandrīz apčurājos no uztraukuma, - mamma iesmējās. - Kad precējos ar Teiloru, vispār domāju aizbēgt uz citu valsti, - viņa atmeta ar roku. - Bet te nu es esmu, - viņa paraustīja plecus. Šķiet, tas mazliet nomierināja Beatrisi, jo viņa viegli pasmaidīja. Vai es arī tā uztraukšos pirms kāzām ar Aleksu? Vai viņš uztrauksies? Vai mani pārņems domas, ka tas nav īstais cilvēks? Ja nu ir kāds cits? Nē, domāju, ka tādas idejas manā galvā noteikti nevirmos. Alekss ir īstais, es to zinu jau tagad. Tad kāpēc uztraukties?

- Tā, ceremonija sāksies pēc pus stundas! Visas varat būt brīvas, bet tu, Beatrise, vēl paliec, izrunāsim pēdējās detaļas! Un, Alise, lūdzu, atrodi Aleksu. Nedrīkst, lai viņš kavē, - Anabella komandēja.

- Protams, - pasmaidīju un devos ārā no telpas. Restorāns bija izrotāts gaišos toņos, uz galdiem atradās vāzes ar gaišiem ziediem. Uz nelielās skatuves jau gatavojās muzikanti, tur bija arī Marija. Pamāju draudzenei ar roku un steidzos citā virzienā. Aleksu atradu ar puišiem un Viljamu tēva kajītē, kur viņi jau dzēra šampanieti.

- Tu izskaties lieliski, - puisis sacīja, pamanīdams mani.

- Atnācu pārliecināties, ka viss ir kārtībā. Anabella teica, lai visi iet uz klāju, drīz sāksies ceremonija. - atbildēju. Kad Metjū, Pārkers, Viljams un Alekss ar tēvu aizgāja, atstājot mūs vienatnē, piegāju pie tēta un sacīju: - Tēt, tu esi skaistākais līgavainis pasaulē, - izteicu komplimentu, uzspiezdama viņam skūpstu uz vaiga. Tēvs mani viegli apskāva.