TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

TRĪSDESMIT ASTOTĀ NODAĻA

Nopļāpājām vairākas stundas, un es vairs nejutu dusmas uz mammu un Mariju par visu šo plānu. Patiesībā bija ļoti patīkami beidzot normāli aprunāties ar Aleksu tā, kā bijām runājuši pirms visiem šiem mēnešiem – kā īsti draugi, kuri var atklāt viens otram pilnīgi visu.

Pasūtījām arī desertu – zemenes dažādu veidu šokolādē, un es pastāstīju viņam visu, ko domāju par Džesu un viņas meliem par bērnu, un Alekss atklāja, ka arī pats jutās šokēts un nodots, bet visvairāk viņam sāpēja tas, ka šīs melīgās meitenes vārdi lika mums izšķirties. Pastāstīju arī to, kā man veicas universitātē, arī par Gabiju un Emīliju, un pat par Lūku.

- Es taču teicu, ka viņš uz tevi neskatās kā draugs! – Alekss paziņoja, kad pateicu, ka Lūks mēģināja mani noskūpstīt. Nez kāpēc likās nepareizi to slēpt no Aleksa, un es redzēju nelielu dusmu uzplaiksnījumu puiša acīs, it kā viņš būtu greizsirdīgs. Tas sagādāja man nelielu prieku, jo nozīmēja, ka Alekss joprojām pret mani kaut ko izjuta, pat ja teica, ka bija gatavs iepazīties ar citu meiteni.

- Un tev bija taisnība, - skumji atbildēju. – Jebkurā gadījumā mēs izrunājāmies, un Lūks visu saprata, - ātri piebildu. Uz šķīvja bija palikusi pēdējā zemene šokolādē, un mēs abi uz to kāri skatījāmies. Pēc brīža Alekss iesmējās.

- Tak jau apēd to! – viņš iesaucās, un es aši sagrābu pēdējo ogu. Ēdot pacēlu skatienu un pamanīju, ka Aleksa seju rotāja plats smaids. Ātri novērsos, negribēdama justies neveikli. Pēc neilga klusuma brīža atsāku sarunu.

- Ir jau vēls. Man vajadzētu iet mājās, - paraustīju plecus.

- Tava mamma taču zina, ka tev ir randiņš.- Abi iesmējāmies. Šis pavisam noteikti nebija randiņš, lai arī kādam no malas varētu tā likties. Mēs vienkārši labi pavadījām laiku, bet es joprojām netaisījos atkal būt kopā ar Aleksu. Tagad mēs būsim tikai draugi.

Izgājuši uz ielas, pamanījām, ka jau bija pilnīgi satumsis, tāpēc puisis piedāvāja:

- Iesim, es tevi pavadīšu.

- Izskatās, ka drīzāk es tevi pavadīšu, - ieķiķinājos. No šejienes bija daudz tuvāk līdz Aleksa dzīvoklim, nekā līdz manam, turklāt, ja viņš mani pavadīs, viņam nāksies griezties atpakaļ. Lēnām soļojām pa Ņujorkas ielām, kas jau bija kļuvušas mazliet klusākas, lai gan pilnībā neapklusa nevienā diennakts stundā. Alekss ķēmojās un jokoja, un es smējos tā, kā sen nebiju smējusies. Ar viņu bija tik viegli un patīkami pavadīt laiku, ka es pat nepamanīju, kā jau bijām iegājuši daudzdzīvokļu namā, kurā dzīvoja Alekss. Atjēdzos tikai pie liftiem.

- Man tagad jāiet, - mazliet skumji sacīju. – Bija jauki pavadīt ar tevi laiku, - pasmaidīju, ļaudama puisim sevi viegli apskaut. Sastingu, juzdama viņa elpu sev uz kakla. Atrāvos, negribēdama padarīt šo neomulīgo brīdi vēl garāku, un pamājusi devos prom. Ar acs kaktiņu pamanīju, kā Alekss uzspieda lifta izsaukšanas pogu, bet neatrāva no manis skatienu.

Izgāju atkal uz ielas un pēkšņi sastingu kā iemieta. Ko gan es darīju? Kāpēc gāju prom, ja tik ļoti gribēju palikt? Kāpēc bēgt no savām jūtām? Atcerējos, kā biju teikusi tētim, ka sabojāju savu dzīvi, izšķiroties ar Aleksu. Tad kāpēc bojāt to vēl vairāk?

Ja tagad aiziesi, nekad sev nepiedosi, klusa balstiņa ierunājās man galvā, un es zināju, ka tā ir taisnība. Strauji pagriezos un metos atpakaļ liftu virzienā, tikai pēc mirkļa apjēgdama, ka durvis joprojām bija vaļā. Alekss tur stāvēja un izskatījās patiesi izbrīnīts, atkal ieraudzīdams mani. Iemetos liftā un aizelsusies iesmējos, bet, pirms viņš paspēja kaut ko bilst, satvēru puiša seju plaukstās un sāku viņu skūpstīt.