TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

TRĪSDESMIT OTRĀ NODAĻA

Ieskrēju kopmītnēs, nespēdama vairs apvaldīt asaras. Steidzos uz savu istabu un, nonākusi tur, spēcīgi aizcirtu durvis un iekritu gultā, paslēpdama seju spilvenos. Pēc mirkļa telpas durvis atvērās un kāds ienāca iekšā, apsēzdamies uz gultas malas.

- Alise, kas noticis? - ienācējs čukstēja. Marija. Sarunājoties ar Aleksu, biju pavisam aizmirsusi, ka mani gaidīja Marija. Meitene pieskārās manai mugurai, bet neko vairāk neteica. Pēc dažiem mirkļiem pagriezos, iekārtodamās sēdus, joprojām ģērbusies rudens jakā un zābakos, noslaucīju seju un pamāju uz loga pusi, lai gan nezināju, vai puisis tur joprojām sēdēja. Draudzene nesaprata mājienu un izskatījās gaužām apjukusi, tāpēc paskaidroju:

- Vienkārši paskaties, - atkal pamāju uz logu. Marija klusēdama piegāja pie loga un mazliet pavēra aizkarus.

- Alekss?! – viņa šokēta nošņācās, iekārtodamās atpūtas krēslā telpas stūrī. – Ko tas ķēms šeit dara, velns parāvis! Mēs taču aizsūtījām viņu uz Ņujorku, viņam jābūt universitātē! – meitene izskatījās dusmīga. Zināju, ka Alekss bija nokavējis jau divus mēnešus no mācību gada, un, iespējams, viņam pat draudēja izslēgšana, tāpēc lieliski sapratu Marijas dusmu cēloni. Klusēdama novilku zābakus, tad biezo jaku, jo iekštelpā jau kļuva karsti, un, nolikdama jaku gultas kājgalī, sacīju:

- Teica, ka man jāzina par viņu un Džesu, - paraustīju plecus.

- Ā, tas! – Marija pēkšņi iesaucās. – Tā meiča ir īsta ragana, ne? Es nejauši noklausījos, kad viņa teica, ka tas nav Aleksa bērns, un biju tik dusmīga! Tāda kaza! - - Marija murmināja.

- Ko? – neticīgi pavēros draudzenē. – Tu visu zināji? Kāpēc neko neteici?

- Alise, lūdzu, - viņa iesmējās, taču tie nebija smiekli par kādu joku. Tie bija neticības smiekli. – Tu aizliedzi runāt par Aleksu, vai aizmirsi? – Pēc brītiņa meitene piebilda: - Un tad sāki mani ignorēt, starp citu.

- Nē, nesāku gan, - pārāk ātri atbildēju. Marijas skatiens bija caururbjošs, tāpēc necentos strīdēties tālāk. Es tik tiešām biju viņu ignorējusi, jo negribēju neko dzirdēt par Aleksu.

Marija nepaspēja turpināt strīdu, jo pēkšņi istabas durvis atvērās, un skatam parādījās Emīlijas galva.

- Lūks ir klāt, - viņa sacīja, bet, pamanījusi manu sasarkušo seju, uzreiz tās aizvēra. Atcerējos, ka biju uzaicinājusi Lūku šovakar atnākt uz kādu filmu un iepazīties ar Mariju, taču tagad nebija ne noskaņojuma, ne spēka atrasties puiša sabiedrībā, kur nu vēl atbildēt uz viņa jautājumiem par Aleksu. Ieraudzījusi manu izmisušo sejas izteiksmi, Marija ātri sacīja:

- Es tikšu ar viņu galā, - draudzene piecēlās un, viegli pasmaidījusi, devās ārā no manas guļamistabas, pirms paspēju pateikt „paldies". Pēc neilga laika meitene atgriezās istabā, runādama par to, ka Lūks ir visai jauks puisis. – Teicu, ka nevari pašlaik ar viņu tikties, - viņa piebilda, iekrizdama gultā man blakus. Pacēlu uzacis, gribēdama dzirdēt vairāk detaļu, tāpēc Marija turpināja runāt. – Apsolīju, ka piezvanīsi, kad tiksi no manis vaļā, - viņa iesmējās, un es iedunkāju draudzeni sānos. Kādu brīdi gulējām klusēdamas, tad Marija sacīja:

- Zinu, ka jaunu kurpju iegāde nepalīdzēs tev aizmirst Aleksu, bet es gribu redzēt pilsētu, kurā manai labākajai draudzenei jādzīvo tuvākie četri gadi! – viņa pasmaidīja. – Nolemts, rīt dodamies ekskursijā!

Tā mēs arī darījām. Piecēlāmies pēc desmitiem, lai gan iepriekšējā vakarā bijām aizgājušas gulēt visai laicīgi, un, izlemdamas paēst brokastis kafejnīcā, aizbraucām līdz pilsētas centram. Dīvainā kārtā diena bija silta un oranžās un dzeltenās koku lapas laistījās saules gaismā.