TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

DIVDESMITĀ NODAĻA

Kad nākamajā rītā pamodos, no sākuma nevarēju atvērt acis; tās bija salipušas, un es atcerējos, cik ilgi biju raudājusi naktī. Marija neuzbāzās ar jautājumiem, droši vien Alekss jau bija viņai pateicis, bet viņa tikai piebilda, ka pavadīs nakti pie Pārkera. Es neiebildu, tikai klusēdama gulēju, cenzdamās neizdvest ne skaņas. Pēdīgi draudzene aizgāja, un es varēju atsākt savu raudāšanas maratonu.

Marija joprojām nebija atgriezusies, un es, izberzēdama acis, palūkojos pulkstenī. Bija mazliet pāri astoņiem. Izrāpos no gultas un sameklēju zem galda telefonu, kur biju to vakar aizlidinājusi. Tas bija vibrējis un pīkstējis visu nakti, kamēr aizmigu; tagad ekrāns vēstīja, ka Alekss bija zvanījis trīsdesmit četras reizes un atsūtījis septiņdesmit deviņas īsziņas. Izdzēsu visu, netaisīdamās lasīt īsziņas. Tas visu vēl pasliktinātu. Vai viņš tiešām ticēja, ka es pacelšu klausuli un smejoties pateikšu, ka tas bija joks? Roka aizlīdēja līdz ķēdītei ar enkuriņu, ko Alekss bija man uzdāvinājis pludmalē. Joprojām nebiju to noņēmusi, un arī tagad tas nelikās pareizi. Krūtīs atkal sāka smelgt, un radās sajūta, it kā kāds būtu izrāvis man sirdi no krūtīm un saspiedis to plaukstā.

Piecēlos un, saklājusi gultu, devos pie skapja un izvilku no tā savu koferi. Es vairs nevarēju ilgāk palikt uz šī kuģa, redzēt, kā Alekss atgriežas pie Džesas, redzēt, cik laimīgi viņi ir... Jutu, kā pār vaigiem atkal sāk ritēt asaras, tomēr nenoslaucīju tās. Aši metu koferī visas savas mantas, pat nemēģinādama tās skaisti salocīt. Kad viss bija salikts, paķēru džinsus un t-kreklu un ieskrēju mūsu nelielajā vannas istabā. Mazliet nobijos, ieraudzīdama savu atspulgu spogulī. Mati bija izspūruši, acis saskārtušas, zem tām vīdēja zilumi no miega trūkuma. Kā es vispār varēju patikt kādam tādā paskatā? Ātri pārģērbos un sasēju matus copē, taču, atkal ielūkojoties spogulī, sapratu, ka neizskatījos necik labāk.

Atgriezusies istabā, aizvēru koferi un pirms došanās prom piegāju pie rakstāmgalda, uz kura atradās viss, izņemot nepieciešamais. Pamanīju Marijas kladi un izrāvu no tās lappusi. Gan jau draudzene uz mani nedusmosies. Atradu pildspalvu un ātri uzkricelēju atvadu zīmīti. Marij, piedod, ka aizbraucu neatvadījusies. Tā vienkārši vajadzēja. Vēlāk piezvanīšu. Alise.

Nedrīkstēju vairs ilgāk kavēties, baidoties, ka Marija varētu atgriezties. Tad man noteikti vajadzēs visu paskaidrot, ko es nespētu izturēt. Vēlreiz uzlūkojusi kajīti, izsteidzos ārā, cerēdama, ka gaitenī nesatikšu nevienu paziņu.

Ar šo vietu man saistījās tik daudz atmiņu. Šeit es biju ieguvusi gan ienaidniekus, gan draugus, šeit es satiku Aleksu, kurš padarīja mani par laimīgāko meiteni pasaulē vismaz uz gadu. Un tagad viņš padarīs laimīgu kādu citu. Kāpēc es vienkārši nevarēju izlikties, ka nekas nav noticis, kāpēc man vajadzēja uztraukties par kaut kādu bērnu? Nu un tad, ja viņš uzaugtu bez tēva – nebūtu ne pirmais, ne pēdējais. Nē, es tā nespēju. Es nevarētu mierīgi dzīvot, zinot, ka kaut kur Anglijā ir bērns, kam esmu atņēmusi tēvu. It kā tagad tu dzīvosi mierīgi, klusa balstiņa man atgādināja.

Papurināju galvu, pieiedama pie letes, kas atradās pie kuģa izejas. Uzreiz pazinu meiteni, kas šeit strādāja jau tad, kad pirmo reizi šeit ierados pirms vairāk nekā gada.

- Sveika, - sveicinājos. – Es tikai gribēju atdot atslēgu, - paraustīju plecus, nezinādama, ko teikt.

- Vai jau dodies prom? – viņa painteresējās, paņemdama no manis plastikāta kartiņu.

- Jā, drīz jāpārvācas uz universitāti, - meloju. Manai aizbraukšanai nebija nekāda sakara ar universitāti, lai gan līdz tai bija atlikušas vēl tikai trīs nedēļas. Gribēju jau iet prom, kad pamanīju, ka kuģa izeja bija slēgta. Biju tik ļoti pieradusi pie monotonās rūkšanas zem kājām, ka nemaz nebiju pamanījusi, ka kuģis kustētos.

- Mēs taču piestāsim kaut kur šodien, vai ne? – izmisīgi lūkojos meitenē.

- Jā, jau tuvojamies ostai. Tev būs jāpagaida apmēram divdesmit minūtes, - viņa pasmaidīja. Atradu brīvu vietu plašās telpas stūrī, un iekārtojos uz violeta un bēša atpūtas krēsla, kādu te bija daudz.

Nākamās divdesmit minūtes bija briesmīgākās manā mūžā. Dīdījos savā vietā, nervozēdama, vai kāds neatskries mani šurp meklēt. Ja nu Marija jau bija atgriezusies un atradusi manu zīmīti? Viņa noteikti nāktu uz šejieni. Tomēr, kad kuģis beidzot apstājās un milzīgās durvis tika atvērtas, atviegloti uzelpoju un steidzos ārā.

Atrados man pavisam svešā pilsētā. Es pat nezināju, kurā no Havaju salām bijām piestājuši un vai šeit vispār bija lidosta. Par laimi, neilgi klīstot apkārt, noķēru taksometru. Iekārtojusies aizmugurē, sacīju šoferim, lai ved mani uz lidostu. Trakākais, ko viņš varētu pateikt, bija tas, ka šeit nemaz nebija tādas, bet vīrietis tikai pamāja un sāka braukt. Pēc neilga laika viņš izlaida mani nelielas ēkas priekšā, un es pateicīgi samaksāju par braucienu.

Ēka patiešām bija neliela un nemaz neatgādināja lidostu. Cerēju, ka tikšu līdz kontinentam pēc iespējas ātrāk. Pēc divdesmit minūtēm izrādījās, ka šeit vairākas reizes dienā kursē nelielas lidmašīnas starp šo un lielāko salu. Par laimi, biju paspējusi uz tuvāko reisu, tāpēc desmitos jau pacēlos virs zemes; caur nelielo lodziņu pamanīju kruīza kuģi, kuru biju pametusi pirms stundas. No augšas tas izskatījās tik niecīgs.

Nolaidusies salā, izlēmu piezvanīt tētim. Viņš neatbildēja, atskanēja tikai automātiskais atbildētājs. Nu, varbūt tā pat bija labāk, lai gan zināju, ka no sarunas ar viņu nevarēšu izvairīties ilgi.

- Sveiks, tēt. Tu varbūt jau zini, ka esmu pametusi kuģi. Piedod, ka neatnācu atvadīties. Nodod sveicienus Beatrisei un sargā viņu. Vēlāk aprunāsimies. – Paslēpusi telefonu nelielās mugursomas kabatā, piegāju pie letes, lai iegādātos biļeti līdz Ņujorkai. Rindā pirms manis bija vēl vairāki cilvēki, tāpēc garlaikota lūkojos uz sievieti sev priekšā. Kad beidzot pienāca mana kārta, sacīju:

- Labrīt, man vajadzētu biļeti līdz Ņujorkai šodien, - centos runāt pēc iespējas pieklājīgāk.

- Skatīsimies, ko varam piedāvāt, - jaunā sieviete pasmaidīja un pievērsās datoram. Pēc neilga klusuma brīža viņa sacīja: - Jums paveicās. Tieši divpadsmitos ir viens lidojums. Būsiet Ņujorkā rīt vienpadsmitos no rīta. – Kad neko neteicu, sieviete turpināja. – Ir palikušas tikai divas vietas biznesa klasē...

- Tas nekas, - mierīgi atbildēju; viņa noteikti iedomājās, ka es nevaru to atļauties, un, patiesību sakot, citā situācijā es arī nebūtu tērējusi savus iekrājumus kam tādam. – Ārkārtas situācija, - paraustīju plecus, izvilkdama no maka kredītkarti un pasniegdama to sievietei. Cerēju, ka uz kartes pietiks naudas. Nespēju vairs atrasties šajā vietā, zinot, ka kaut kur pavisam netālu (pat ja tas bija uz citas salas) bija Alekss.

Nokārtojusi dokumentus, devos uz lidmašīnu. Kad beidzot atrados savā vietā, jutos mierīgāk. Šeit mani vairs neviens nevarēs apturēt, un es pavisam drīz būšu mājās.