TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

Klusi pieklauvēju pie Aleksa kajītes. Nezināju, vai puisis jau gulēja vai bija devies kaut kur ar Pārkeru un Metjū, tomēr atvērt ar manu elektronisko atslēgu likās kaut kā nepareizi. Jau gribēju iet prom, ņemot vērā, ka stāvēju gaitenī, ģērbusies pidžamā, un man jau bija uzmetusies zosāda, bet tad durvis atvērās, un skatam parādījās Alekss, ģērbies tikai bokseršortos. Puisis sakrustoja rokas uz krūtīm un skatījās manī.

- Sveiks, - izmocīju; tas bija stulbākais, ko vien varētu pateikt, ņemot vērā, ka pirms dažām stundām bijām strīdējušies, taču nekas labāks nenāca prātā. – Vai drīkstu ienākt? – klusi vaicāju, gaidīdama, ka viņš atteiks; neko neteikdams, Alekss pagāja nost no durvīm, ļaudams man ieiet. Stāvēju nekustīgi, lūkodamās uz viņa nesaklāto gultu, un dzirdēju, kā aizveras durvis.

- Mūsu saruna diez cik labi nebeidzās, vai ne? – viņš vaicāja no mugurpuses. Strauji pagriezos, gatava kaut ko atcirst, bet draugs bija stāvējis tieši man aiz muguras, tā ka tagad atdūros pret viņa kailajām krūtīm.

- Vispār jau tas biji tu, kas man neatbildēja, - klusi sacīju, norīdama kamolu.

- Man vajadzēja laiku pārdomām, - viņš nomurmināja un satvēra manus plecus. Pacēlu galvu, ielūkodamās Aleksam acīs. Apliku rokas puisim apkārt, lai gan vēl pirms dažām sekundēm traki baidījos to darīt. Viņa āda bija silta un mīksta, tā sniedza man mieru... Kāpēc mēs vispār bijām strīdējušies? Kāpēc man vajadzēja kaut ko no viņa slēpt? Kāpēc nevarēju uzreiz visu pateikt? Atklāt, ka mans sapnis bija mācīties Bostonas universitātē, tad nekas no šī nebūtu noticis. Viņš taču mani saprastu un atbalstītu uzreiz, vai tad ne? Alekss vienmēr mani saprata.

- Piedod, - izdvesu. – Piedod, ka uzreiz tev visu nepastāstīju, - atzinos. – Tā bija kļūda, bet es... es tik ļoti baidījos... - man aizlūza balss.

- Alise, viss būs labi. Tikai neraudi, - viņš pasmaidīja, ar īkšķu galiem noslaucīdams man no vaigiem asaras. Nemaz nepamanīju, ka biju sākusi raudāt. – Labi, ka tu atnāci, es jau tevi gaidīju, - viņš nomurmināja un apskāva mani. Atbalstīju seju pret drauga krūtīm un aizvēru acis.

- Tātad tu zināji, ka nākšu atvainoties, - atrāvusies sacīju. – Ak tu! - uzsitu viņam pa krūtīm un izrāvos no ciešā tvēriena, gribēdama paiet dažus soļus nost, bet Alekss mani nelaida.

- Protams, ka zināju, - viņš starojoši pasmaidīja. – Tu esi tik paredzama.

- Neesmu vis, - nopietni izgrūdu. Nesapratu, vai viņa vārdiem vajadzēja mani aizvainot vai tieši otrādi tas bija kompliments.

- Esi gan, - Alekss neatkāpās. – Tu vienkārši nespēj dzīvot bez manis.

- Lūk, tā gan ir taisnība, - pasmaidīju.

- Un es nevaru ilgi uz tevi apvainoties, - viņš sacīja, apsēdinādams mani uz gultas. Kādu mirkli skatījos uz klēpī saliktajām rokām, nezinādama, ko atbildēt. Negaidīju, ka Alekss vēl ko sacīs, bet viņš turpināja. – Zini, tavas mācības Bostonā nav nekas traks. – Pacēlu galvu, cerīgi skatīdamās puisī. Tieši šos vārdus es biju gaidījusi jau no pusdienlaika; kāpēc viņš to teica tikai tagad? – Tās taču ir tikai četras stundas, - Alekss pamāja, droši vien ieraudzīdams neticību manā sejā. – Es braukšu ciemos, cik bieži vien iespējams. Turklāt – vai tad jums tur kaut kur nav tas brīvdienu namiņš pie ezera?

Pareizi. Kā gan es varēju aizmirst par to? Biju par to Aleksam stāstījusi, jo pagājušos Ziemassvētkus nācās pavadīt tieši tur, nevis kopā ar viņu un draugiem uz kuģa. Kā es pati par to neatcerējos uzreiz?

- Tev taisnība, - priecīgi atbildēju, pagriezdamās pret puisi. Prātā iztēlojos Amrikas karti un centos saprast, kur tieši bija namiņš. – Tas atrodas Konektikutā, gandrīz pusceļā līdz Bostonai! – Tās taču bija lieliskas ziņas. Tas nozīmēja, ka nevienam no mums nevajadzēs braukt četras stundas, mēs varēsim satikties mājā pie ezera, kur mūs neviens netraucēs.

- Nu redzi, lieta atrisināta, - viņš pasmaidīja.

- Un tāpēc vajadzēja bojāt man nervus, - smaidīdama noburkšķēju un ielīdu gultā zem segas, gaidīdama, kad puisis man sekos. Skatījos uz puisi, un pēc neilga brīža viņš man tomēr piebiedrojās.

- Man patīk bojāt cilvēkiem nervus, - viņš nomurmināja man matos, ieskāvis mani ciešā tvērienā. Uzliku roku viņam uz krūtīm un piespiedos cieši klāt.

- Tomēr tev tas neizdodas tik labi kā man, - nočukstēju. Alekss neko neatbildēja, un pēc dažiem mirkļiem viņa elpa izlīdzinājās.