TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

ČETRDESMIT PIEKTĀ NODAĻA

Turpmākās dažas dienas nepārtraukti pavadījām viens otra sabiedrībā, it kā mēs būtu izslāpuši pēc otra tuvības. Mēs pastaigājāmies, pavadījām laiku arī ar pārējiem draugiem, sēdējām uz balkona, ietinušies vairākos pledos, un pildījām tos dažus mājasdarbus, ko bijām saņēmuši Ziemassvētku brīvlaikam. Bieži sēdējām kafejnīcās viens otram blakus katrs ar savu portatīvo datoru un pildījām dažādus uzdevumus. Es mācījos, taisīju prezentācijas vai rakstīju esejas, bet Alekss apguva kuģa direktora vietnieka amatu, runāja ar manu tēti gan pa telefonu, gan caur internetu, un atbildēja uz simtiem e-pastu, kas pienāca ik mirkli.

Dienu pirms Jaunā gada Alekss atkal aizvilka mani uz kafejnīcu, kur viņam bija sarunāta tikšanās ar tēvu, kurš tagad mācīja dēlam visu iespējamo informāciju par kuģi. Nezināju, kā kapteiņa prātā varēja ietilpt tik daudz, un kā Alekss spēja to visu iegaumēt. Sēdēju blakus puisim, rakstīdama eseju, kamēr viņi, noliekušies virs kaut kādiem papīriem klusi sarunājās. Kad jau biju pabeigusi ar mācībām, nezināju, ko tālāk darīt un garlaikoti klausījos, par ko abi sarunājas, lai gan pusi no visa nespēju saprast.

- Cik labi, ka es jūs atradu! – Pēkšņi izdzirdu dzidru balsi, un, pacēlusi galvu, apjēdzu, ka tā ir Aleksa mamma. Arī puisis un viņa tētis bija pacēluši skatienus, un mēs visi trīs tagad ieinteresēti lūkojāmies sievietē. – Alise, tev vēl nav apnikušas tās visas jūrnieku sarunas? – viņa pievērsās man. Par atbildi tikai paraustīju plecus, negribēdama aizvainot vīriešus.

- Man patīk būt kopā ar Aleksu, - klusi sacīju.

- Es zinu, dārgumiņ, bet šis ir patiešām garlaicīgi, - viņa īpaši uzsvēra pēdējo vārdu. – Iesim, man ir labāka ideja! – Nezināju, kur sieviete taisījās mani vest, tomēr es nejutos ērti. Vai viņa gribēja atkal mani pārbaudīt? Izmisīgi lūkojos uz Aleksu, gaidīdama, ka viņš iebildīs un es varēšu palikt sēžam, bet puisis neko neteica. Pamanījis manu izbiedēto sejas izteiksmi, puisis pieliecās tuvāk un iečukstēja man ausī, ka tikai es to varēju dzirdēt:

- Ar manu mammu labāk nestrīdēties, - viņš paraustīja plecus un, uzspiezdams man uz vaiga skūpstu, lika iet. Nezināju, kāda ideja bija radusies Taneres kundzes prātā, taču paklausīgi viņai sekoju, ticēdama puiša vārdiem – ar viņa mammu tiešām labāk nestrīdēties gluži tāpat kā ar manējo.

- Tev taču patīk iepirkties, vai ne? – viņa vaicāja, kad bijām izgājušas no nelielās kafejnīcas, kur biju pavadījusi iepriekšējās dažas stundas. Pasmaidīju, nezinādama, ko lai atbild. Man patika iepirkties, bet es nespēju pavadīt veikalos vairāk par stundu, lai pamatīgi nenogurtu.

- Mums jānopērk tev Jaunā gada kleita! – viņa starojoši paziņoja. Gribēju iebilst, kad pamanīju, kā priekā spīd sievietes acis.

- Paldies, bet man jau ir kleita, - mierīgi sacīju, cerēdama, ka tas viņu nesadusmos vai kā citādi neaizvainos. – Turklāt šeit viss ir ļoti dārgi.

- Ak, lūdzama! – viņa atmeta ar roku. – Ne dārgāk kā Ņujorkā. – Un tas bija viss. Man vairs nebija, ko iebilst, un likās, ka sieviete vairs nepieņems nekādas atrunas. Tā nu es ļāvu viņai izvēlēties sev kleitas un pavadīju pielaikošanas kabīnītē burtiski mūžību, pirms mēs izlēmām, kura kleita man ir piemērota.

- Šī ir pārāk atvērta, - sacīju, stāvēdama spoguļa priekšā, ģērbusies zaļā kleitā. Taneres kundze bija pabāzusi galvu pa aizkaru spraugu un mani pētīja.

- Tad pielaiko vēl šo, - viņa pasniedza man pakaramo ar spīdīgu sudraba krāsas kleitu. Man tā uzreiz nepatika, bet tik un tā pielaikoju kleitu, negribēdama bojāt attiecības ar Aleksa mammu.

- Šī pārāk spiež, - iebildu, lai gan kleita derēja ideāli. Es vienkārši negribēju izskatīties kā Ziemassvētku egle.

Man nācās pielaikot vēl vairākas kleitas, līdz mēs atradām vispiemērotāko – pelēcīgi zilu kleitu līdz zemei ar pieguļošu augšdaļu un platiem svārkiem. Tas bija skaists vakara tērps, un man vēl nekad nav bijis tādas kleitas. Kad piekritu un sacīju, k man tā ļoti patīk, Aleksa mamma izskatījās patiesi laimīga un izlēma nopirkt arī augstpapēžu kurpes, lai kā es lūdzos, ka Marijas skapī tādu ir pietiekami daudz.

Beigu beigās atgriezos kajītē ar vairākiem iepirkumu maisiem un nemaz nenožēloju, ka biju piekritusi šai iepirkšanās tūrei.

Vairākas reizes pieklauvēju pie Aleksa kajītes, negribēdama izmantot savu elektronisko atslēgu. Pēc dažiem mirkļiem puisis atvēra un, cieši apskaudams, ielaida mani iekšā.

Gulēju puiša gultā uz vēdera, atbalstījusies uz elkoņiem, un lūkojos augšā uz draugu, kurš bija atlaidies spilvenos. Biju pastāstījusi Aleksam par iepirkšanos ar viņa mammu, un puisis smaidot klausījās.

- Nespēju noticēt, ka tu nepiekriti nopirkt pirmo iespējamo kleitu un nepazudi no turienes, - viņš iesmējās.

- Vai gribēji, lai izskatos kā eglīte? – pasmaidīju. – Turklāt nebija jau tik traki, - sacīju.

- Nemelo, - viņš iesmējās un, nolaidies zemāk, apskāva mani. – Iepirkšanās ar manu mammu ir visļaunākā.

- Es joprojām jūtos neērti par viņas dāvanu, - izdvesu.

- Starp citu, man tev kaut kas ir, - Alekss, it kā kaut ko atcerējies, iesaucās un, pagriezies uz otriem sāniem, sāka kaut ko meklēt savā nakts skapītī. Apsēdos, sakrustojusi kājas zem sevi, un centos ieraudzīt, kas tur paslēpts, bet neko nesaskatīju. Kad Alekss atkal pagriezās, viņa rokās bija pelēka kastīte. – Tas ir tev, - viņš smaidot pasniedza man dāvanu. Izbrīnīta paņēmu kastīti un uzmanīgi to nopētīju.

- Kas tur ir? – vaicāju.

- Atver, - viņš pamāja, un es tā arī darīju. Pavērusi kasītes vāku, pamanīju tajā mirdzam akmentiņus. Tā bija kaklarota un auskari. - Piedod, ka pats neiedomājos tev kaut ko uzdāvināt, bet mamma teica, ka tie lieliski piestāvēs tavai rītdienas kleitai.

- Alekss, tas ir ļoti jauki no jūsu puses, tomēr... Tas ir pārāk dārgi, es nevaru to pieņemt.

- Vari gan, - viņš nopietni sacīja. - Es taču tev nelūdzu klausīties tajā lekcijā, ko man nolasīja mamma par to, ka neko tev nedāvinu. – Puisis plati pasmaidīja, un es uzspiedu viņam ašu skūpstu uz lūpām.

- Tā taču nav taisnība, - čukstus sacīju, atraudamās no puiša lūpām.

- Pasaki to manai mammai.