TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

CETURTĀ NODAĻA

Par to, ka tētis un Beatrises apprecēsies, zināju jau pirms diezgan ilga laika, bet pēc viņu lūguma nebiju to nevienam teikusi, lai tas būtu pārsteigums. Mēs ar Beatrisi bieži sazvanījāmies un pļāpājām par visu ko, un izrādījās, ka viņa tiešām ir burvīga. Labāku sievu tētim neatrast. Beatrise bija strādīga un gudra sieviete, turklāt mīlēja tēvu un šķita, ka arī mēs sadraudzējāmies.

- Apsveicam, apsveicam! – visi piecēlāmies kājās un cits caur citu apsveicām atnācējus, bet visvairāk par to sajūsminājās Deizija un Olivers, kuriem šodien bija dzimšanas diena. Ak kungs, pareizi, viņiem taču bija dzimšanas diena! Kā es varēju par to aizmirst? Būs kaut kas jāizdomā līdz vakaram, jo mamma noteikti gribēs, lai svinam visi kopā.

- Alise, Alekss, - Beatrise mūs uzrunāja, kad visi bija mazliet nomierinājušies, un jau sēdējām pie galda. – Mēs ar Teiloru gribētu, lai tieši jūs būtu mūsu vedēji, - viņa starojoši pasmaidīja. Saskatījos ar Aleksu un atplauku vēl lielākā smaidā. Puisis piekrītoši pamāja, un es arī piekritu, lai gan piedāvājums bija visai pārsteidzošs.

- Paldies, bet...

- Nekādus bet! – tētis pacēla plauktu, lai mani apklusinātu. – Beatrise to vien dara, kā apbrīno jūsu attiecības, tāpēc mēs vienkārši nevaram izvēlēties nevienu citu. – Nosarku, dzirdot šos vārdus. Apbrīno jūsu attiecības. Tas izklausījās tik skaisti. Alekss atkal saspieda manu plaukstu.

- Alise vienkārši ir pārsteigta, - viņš iesmējās, un drīz vien atmosfēra pie galda kļuva pavisam nepiespiesta, mamma sāka čalot ar Beatrisi par palīdzību kāzu organizēšanā, bet es izbaudīju patīkamo gaisotni. Oficianti mums atnesa ēdamo, un mēs čalodami apspriedām strauji tuvojošās kāzas, kas bija paredzētas pēc divām nedēļām, tieši dienu pirms vecāku aizbraukšanas uz Ņujorku. Pēc brokastīm mamma paziņoja, ka gaida visus vakariņās par godu Deizijas un Olivera dzimšanas dienai, un arī Aleksa ģimene, un pat mūsu draugi bija laipni gaidīti. Kad visi jau sāka izklīst, Beatrise mani apturēja un sacīja:

- Alise, mēs šodien ar tavu mammu braucam uz pilsētu pielaikot kleitu. Vai brauksi ar mums?

- Protams, ka viņa brauks ar mums! – mamma iesaucās, viegli paplikšķinādama sievietei pa plecu. – Mums taču vajag atrast jums abām labākās kleitas! – mamma bija atplaukusi. Šo gadu laikā viņa bija tik ļoti iemīlējusi kāzu organizēšanu un visu, kas ar tām saistīts, ka nespēja stāvēt malā.

Atvadījos no Aleksa, sarunādama tikties pēcpusdienā, un devos līdzi Beatrisei un mammai uz pilsētu. Ar taksometru aizbraucām līdz centram, un Beatrise aizveda mūs uz salonu, kur jau bija iegriezusies ne reizi vien. Salona darbiniece, ieraudzījusi mūs, atplauka smaidā, jo izrādījās, ka viņa palīdzēja ar tēta kāzu organizēšanu jau trīs mēnešus.

- Sveika, Anabella! – Beatrise viņu apskāva un noskūpstīja. – Lūk, atvedu palīgus. Tā ir mana vedēja Alise un viņas mamma Silvija. Starp citu, Silvija arī nodarbojas ar kāzu organizēšanu Ņujorkā! – dzirdot šos vārdus, Anabella mirkli šķita domīga, tomēr tad it kā atgriezās realitātē.

- Jūs esat Silvija Harisona, Weddings by Harrisons īpašniece? Nevar būt!

Un tā viņas uzreiz atrada kopīgu valodu. Anabella nespēja noticēt savai laimei iepazīties ar labāko kāzu organizētāju visā Ņujorkā, savukārt mamma bija laimīga, ka viņas vārdu zina arī ārpus pilsētas. Pavadījām vairākas stundas, izvēloties kleitas. Beatrisei, kurai jau bija trīsdesmit pieci gadi, izvēlējāmies vidēji kuplu kleitu ar skaistiem aksesuāriem, bet man tika piemeklēta gaiši rozā kleita gandrīz līdz ceļiem un tādas pašas krāsas augstpapēžu kurpes. Visu nopirkušas, atgriezāmies uz kuģa, un izrādījās, ka bija jau pāri pusdienlaikam, tāpēc es devos uzmeklēt Mariju, lai paēstu ar viņu pusdienas.

Atradu Pārkeru, Metjū un Mariju uz klāja pusdienojam, bet Aleksu nekur nemanīju.

- Man jums ir ielūgumi, - sacīju, izvilkdama no somiņas divas aploksnes. Vienu Marijai un Pārkeram, otru Metjū un viņa kārtējai izredzētajai dāmai. – Tētis beidzot izlēmis apprecēties, - paskaidroju, kad viņi izbrīnīti mani uzlūkoja.

- Ā, - Metjū iesmējās. – Es jau padomāju, ka jūs ar Aleksu precaties. – Dzirdot šos vārdus, jutu, ka nosarkstu kā biete, bet pārējie tikai smējās.

- No sākuma jāapprecas Marijai un Pārkeram, - kāds no attāluma sacīja, un pagriezusies pamanīju, ka tas bija Alekss. Redzēju, ka Marija nosarkst, tāpēc pasmaidīju un piekrītoši pamāju, un noskūpstīju puisi, apskaudama viņa vidukli. Alekss apsēdās uz brīvā krēsla, un es iekārtojos viņam uz ceļiem. – Vai tu jau uzaicināji viņus uz vakariņām? – Alekss jautāja, mainīdams sarunas tematu. Viņš ielūkojās man acīs, un es papurināju galvu.

- Kas par vakariņām? – Pārkers vaicāja.

- Viņi tiešām kaut ko slēpj un grib to atklāt, - Metjū nelikās mierā. – Vai Alise ir stāvoklī? Vai arī... - Abi ar Pārkeru uzreiz sāka apspriest, ko gan mēs varētu slēpt. Palūkojos uz Mariju, cerēdama, ka viņa nesāks pa visu klāju kliegt, ka vēl biju nevainīga.

- Nomierinieties, - Alekss iesmējās, paceldams balsi. – Deizijai un Oliveram ir dzimšanas diena, tāpēc viņi uzaicināja mūs vakariņās.

- Tādā gadījumā mēs noteikti atnāksim, - Marija paziņoja, neļaudama puišiem protestēt. Protams, diez vai viņi gribēja pavadīt vakaru vienpadsmitgadnieku dzimšanas dienas ballītē. – Un atnesīsim dāvanas, - draudzene palūkojās uz puišiem, runādama tādā tonī, kas nepieļauj atteikumu.

- Runājot par dāvanām, - iesāku, palūkodamās uz Aleksu. – Vai palīdzēsi man kaut ko nopirkt? Man nav ne jausmas, kas patīk vienpadsmit gadus veciem zēniem, - nevainīgi paraustīju plecus.

- Tādā gadījumā tev būs jāpalīdz ar dāvanu vienpadsmit gadus vecai meitenei, - draugs pasmaidīja, un mēs abi piecēlāmies lai dotos prom.

- Tiksimies vēlāk! – uzsaucu pārējiem, un mēs roku rokā ar Aleksu steidzāmies prom. – Esmu izbadējusies, - sacīju, kad bijām tikuši pietiekami tālu.

- Vai tu priecāsies, ja teikšu, ka esmu rezervējis galdiņu kafejnīcā un pašlaik mēs ejam tieši uz turieni? – viņš starojoši pasmaidīja. Tie bija vieni no labākajiem vārdiem, ko šodien biju dzirdējusi. Un tas jau ir kaut kas, ņemot vērā, ka šodien dzirdēju patiešām daudz patīkamu vārdu.

- Tu esi labākais! – iesaucos un pastiepos uz augšu, lai noskūpstītu viņa lūpas. Viņš patiešām bija labākais.