TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

SEŠPADSMITĀ NODAĻA

Brīdi valdīja kapa klusums, un es centos izgudrot, ko pateikt, bet nekas nenāca prātā. Lūdzošām acīm skatījos puisī; viņš izskatījās sāpināts. Vai Alekss tiešām domāja, ka mums būs jāšķiras? Nē, tā nevarēja būs tiesa. Es taču viņu mīlēju, viņš taču teica, ka mīl mani... Vai tie bija tikai tukši vārdi, tukšas jūtas? Nē, nevarēja būt tiesa. Es redzēju puiša sejas izteiksmi, kad viņš skatījās uz mani un teica, ka mīl. Tas nevarētu būt viltojums... Noriju kaklā sakāpušo kamolu, cerēdama, ka nesākšu raudāt.

- Alekss, es nezināju, ka mani pieņems... - aizsmakušā balsī sacīju. - Pieteicos arī Ņujorkas skolās, es varu mācīties arī tur... - pēc mirkļa klusi ieteicos. Protams, ka tur biju pieteikusies tikai tāpēc, lai būtu tuvāk Aleksam. Bostona atradās četru stundu brauciena attālumā no Ņujorkas, tādēļ apjēdzu jau no sākuma, ka nevarēsim tikties bieži, bet... Acīs sariesās asaras.

- Zini, mani sāpina nevis tas, ka gribi mācīties Bostonas universitātē, bet gan tas, ka tu to noklusēji. Man šķita, ka mēs viens otram stāstām pilnīgi visu, - viņš noskaldīja.

- Alekss... - gribēju satvert puiša roku, taču viņš jau bija pavirzījies tālāk no manis. – Es jau teicu, ka varu mācīties kādā Ņujorkas skolā. – Biju gatava pat uz to. Es viņu mīlēju tik ļoti, ka nespētu izturēt zaudējumu.

- Nē, to nu gan es tev nekad nepiedotu, - viņš nomurmināja, un tad es zaudēju savaldīšanos. Kas viņam bija? Nepatīk, ka mani pieņēmuši tik labā skolā, un arī negrib, lai mācos Ņujorkā. Vai tiešām bija tik sarežģīti to pieņemt un vienkārši priecāties par mani?

- Es nesaprotu, Alekss. Tev ir mēnešreizes, vai? – iesaucos. Biju pamatīgi sadusmota. – Kad atbrauca Džesa, tu arī neko neteici. Diez kāpēc gan, - norūcu.

- Bostonas universitāte taču ir tava sapņu skola,– viņš ielūkojās man acīs, nepievērsdams uzmanību manam komentāram. – Tev nav jāpaliek Ņujorkā, jo tur esmu es. - Viņš paraustīja plecus, apsēzdamies uz gultas. Stāvēju kā iemieta, baidīdamās pakustēties. Ar acs kaktiņu pamanīju, kā Alekss paslēpj seju plaukstās.

- Bet mēs... - aprāvos, apsēzdamās viņam blakus. – Mēs taču kaut ko izdomāsim, vai ne?

- Apsveicu! – Marija iesaucās un plati smaidīdama metās man ap kaklu, nogāzdama uz gultas, kad pastāstīju, ka biju saņēmusi apstiprinājuma vēstuli no Bostonas universitātes.

- Paldies, - smejoties atbildēju un lūkojos draudzenē. – Tikai Alekss nav diez ko priecīgs, - nomurmināju un, saņemdama neizpratnes pilnu skatienu, ātri pastāstīju draudzenei par šīs dienas notikumiem un par to, kā strīdējos ar Aleksu.

- Tas galīgi neizklausās pēc Aleksa, - Marija pēdīgi sacīja, iekārtodamās manā gultā vēl ērtāk.

- Man arī tā šķita. Nesaprotu, kāpēc viņš pārmeta man to, ka negribēju viņu sāpināt, stāstot par Bostonu.

- Lai cik sāpīga, patiesība tomēr ir daudz labāka, - meitene atbildēja; pa kuru laiku viņa bija kļuvusi tik gudra? Marija pārmeta mums pāri pledu, kas visu šo laiku bija atradies viņi aiz muguras. Tas bija tik silts un mīksts, un man gribējās vienkārši aizmigt. Kāpēc Alekss tā uzvedās? Jā, Bostona atradās pietiekami tālu, tomēr Marija bija taisnība: mēs varējām braukt ciemos viens pie otra brīvdienās, runāt pa telefonu un tamlīdzīgi. Mums nebija jāšķiras tikai tāpēc, ka neredzēsimies katru dienu. Noskurinājos, jau iedomājoties par šķiršanos vien. Pagājušais gads bija labākais manā mūžā, un es nekad agrāk nebiju jutusies tik laimīga. Alekss vienmēr prata nomierināt un pateikt īstos vārdus, viņa rokas bija tik siltas un maigas, viņš baidījās nodarīt man pāri... Kāpēc tad tagad viņš mani sāpināja?

- Godīgi sakot, es tiešām nesaprotu, kāpēc tu to slēpi, - meitene paraustīja plecus, ielūkodamās man acīs.

- Tu tagad būsi viņa pusē? – norūcu, lai gan uz lūpām rotājās smaids.

- Neesmu nevienā pusē. Es vienkārši esmu arī Aleksa draudzene, - viņa paraustīja plecus.

- Un ko man darīt?

- Dod viņam mazliet laika. Lai nu kurš, bet viņš lieliski zina, kā tas ir, kad tevi uzņem tavā sapņu skolā.

- Jā, bet... - Aprāvos. Mani nomāca vēl viena lieta. – Kad jautāju, vai mēs kaut ko izdomāsim, viņš vienkārši klusēja un pat nepaskatījās uz mani. Tad piecēlās un ne vārda neteikdams, aizgāja. Ko man bija darīt? Jūtos kā pēdējā maita, - noskumusi sacīju. – Man noteikti vajadzētu vēlreiz atvainoties. Tūlīt pat iešu un to izdarīšu, - nolēmu un jau taisījos izķepuroties no pleda, bet draudzene mani apturēja.

– Jau teicu, dod viņam laiku. Tici man, Alekss ir laimīgs par tevi. Viņš vienkārši neprot to izrādīt, - Marija vārgi pasmaidīja.

- Lai nu tā būtu, - paraustīju plecus un centos aizgriezties, vairs negribēdama runāt ar draudzeni. Marija piecēlās un, neko neteikdama, sakārtoja manu pledu. Vairākas stundas gulēju, skatīdamās sienā un nespēju aizmigt. Sapratu, ka biju rīkojusies nepareizi. Vajadzēja jau uzreiz Aleksam visu pastāstīt, atklāt, ka vēlējos mācīties Bostonā, viņš noteikti būtu mani atbalstījis jau no paša sākuma. Atcerējos, kā pati jutos, kad viņš centās noslēpt Džesas ierašanos uz kuģa, un apjēdzu, ka viņš tagad droši vien jutās līdzīgi. Neizpratnē. Sāpināts.

Ko lai es tagad daru? Marija teica, lai dodu Aleksam mazliet laika pārdomām, bet ko tad, ja man nebija šī laika? Es negribēju strīdēties ar puisi, kuru mīlēju. Gribēju, lai mums viss būtu labi.

Aiz loga bija satumsis, un Marija jau gulēja, kad es klusi piecēlos un uz pirkstgaliem izslīdēju no kajītes.