TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

DIVDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA

Mācības sāka ritēt pilnā sparā, taču es nespēju tām koncentrēt visu savu uzmanību. Likās, ka mani vairs nekas neinteresēja. Mani pat vairs neaizrāva ekonomikas uzdevumu rēķināšana vai problēmu risināšana, lai gan agrāk varēju ar to nodarboties stundām ilgi un nekad nenogurt.

Taču tagad, tā vietā, lai pildītu mājas darbus, nespēju domāt ne par ko citu kā vien par Aleksu. Kāpēc viņš neatgriezās Ņujorkā? Viņš taču tik ļoti gribēja mācīties Jūrniecības universitātē, tik ļoti gribēja kļūt par kuģa kapteini... Atcerējos, kā puisis par to sajūsminājās ikreiz, kad tikāmies, kā viņš mēdza pārstāstīt lekcijās dzirdēto un kā es ar interesi klausījos.

Biju atgriezusies pie tām pašām plosošajām sāpēm, ko izjutu augusta sākumā, kad devos prom no kuģa. Likās, ka tas bija noticis vakar. Biju atsākusi aizmigt raudot un pamosties ar sarkaniem vaigiem. Gabija ar Emīliju nemitīgi jautāja, kas vainas, bet es izlikos, ka vienkārši nejūtos pārāk labi, negribēdama iedziļināties un stāstīt par savām problēmām, lai gan drīz vien sāka likties, ka sajukšu prātā, ja tas tā vēl turpināsies.

Oktobra sākumā, kas pienāca nemanot, bija mammas dzimšanas diena, un viņa izdomāja, ka mēs visi varētu aizbraukt uz brīvdienu namiņu pie ezera. Jau biju tik ļoti pēc viņiem noilgojusies, ka priecīga atbalstīju šo ideju. Man pietrūka mammas. Viņa saprata, ko izjutu, zināja pareizos vārdus un ko man darīt, jo pati bija tikusi tam pāri pirms daudziem gadiem.

Kad beidzot pienāca ilgi gaidītā piektdiena, kad beidzot redzēšu tuviniekus, nespēju mierīgi nosēdēt lekcijās. Tās beidzās pēcpusdienā, un es laimīga steidzos atpakaļ uz savu kopmītņu istabiņu, jo vēl vajadzēja savākt mantas brīvdienu braucienam un paspēt uz autobusu.

- Beidzot mūsu Alise izskatās pēc cilvēka, - Gabija komentēja, kad smaidīdama iesteidzos mūsu kopīgajā telpā.

- Jā, mēs jau domājām, ka nekad vairs neredzēsim to smaidu, - Emīlija piebalsoja.

- Es vienkārši braucu ciemos pie vecākiem, - paraustīju plecus un skriešus metos uz savu guļamistabu.

Sēdēju autobusa aizmugurē un garlaikoti lūkojos ārā pa logu, atbalstījusi galvu pret oranžajiem aizkariņiem. Ārā līņāja smalks lietus, un pa stiklu lēnām ritēja mazas lāses. Gribēju ātrāk nokļūt brīvdienu namiņā, satikt ģimenes locekļus, aprunāties ar mammu. Naivi cerēju, ka saruna ar mammu man varētu palīdzēt, jo pēdējā laikā likās, ka nekas vairs man nelīdzēs. Pat laiks nespēja dziedēt manas brūces, es joprojām katru dienu domāju par Aleksu, sapņoju atkal viņu redzēt, just puiša pieskārienus un mierīgo elpu sev uz kakla, lai gan zināju, ka tas nekad nenotiks. Un es pati biju pie tā vainīga.

Kāpēc es nevarēju vienkārši uzspļaut uz Džesu un viņas bērnu? Kas viņi tādi bija? Kāpēc es vispār par to uztraucos, nevis domāju par savu nākotni? Gribēju rīkoties pareizi, nevēlējos atstāt bērnu bez tēva, bet tā vietā pati paliku ar salauztu sirdi.

Kad autobuss beidzot apturēja nelielas pilsētas autoostā, lietus bija beidzies, un pār pilsētu jau laidās vakars. Aizslēdzu ādas jakas rāvējslēdzēju un noķēru taksometru, kas mani aizvestu līdz nelielajam ciematam pie ezera, kur atradās namiņš. Sēdēju mašīnā, jau atkal domīgi lūkodamās pa logu, un pusstundas garais brauciens paskrēja nemanot. Samaksājusi šoferim par braucienu, izkāpu no mašīnas un devos mājas virzienā. Kokiem jau bija nodzeltējušas lapas, tāpēc mežs visapkārt izskatījās kā pasakā.

Uz piebraucamā celiņa jau atradās Viljama mašīna, tāpēc es paātrināju soli un, ieskriedama ēkā, aši novilku sporta apavus un steidzos uzmeklēt mammu. Viņu atradu virtuvē, krāmējam ledusskapī produktus.

- Mammu! – priecīga iesaucos un, kad viņa pagriezās, metos sievietei ap kaklu.

- Alise, Alise, - mamma iesmējās.

- Nenožņaudz mammu, - no gaiteņa atskanēja citi smiekli. Pagriezos un pamanīju Viljamu, kurš bija atbalstījies pret durvju stenderi, rokas sakrustojis uz krūtīm. Piegāju patēvam klāt un cieši viņu apskāvu.

- Es arī priecājos tevi redzēt, - pasmaidīju. – Es tik ļoti ilgojos.

- Silvija, kas tad mūs sagaida pēc vairākiem mēnešiem? – Viljams pajokoja. Izbolīju acis. Es vienkārši biju tik laimīga viņus atkal redzēt, kaut gan zināju, ka izturos neparasti. Agrāk nekad nebiju tik ļoti izrādījusi savas jūtas, bet kas gan tur slikts, ja gribēju apskaut savus vecākus?

- Mammu, kad jau būs ēdiens? – Viljamam aiz muguras atskanēja smalka balstiņa. Virtuvē žēlodamies ienāca Deizija ar Oliveru, un, ieraudzījuši mani, dvīņi atplauka smaidā. Pieliecos un apskāvu arī viņus.

- Ko tu mums atvedi? – mazā māsa ziņkārīgi jautāja, un mēs visi sākām smieties.

- Deizij, tas lai paliek kā pārsteigums, - pasmaidīju. – Starp citu, es arī esmu izsalkusi kā vilks, - sacīju mammai.

- Vakariņas jau drīz būs gatavas, - viņa paraustīja plecus, pamādama uz cepeškrāsni. – Kāpēc tev pa šo laiku neizkrāmēt mantas? – Tā bija laba doma, un es tā arī darīju. Uzskrēju uz otro stāvu, kur atradās mana guļamistaba. Biju to izvēlējusies pirmajā reizē, kad šeit ieradāmies pirms gandrīz desmit gadiem, un kopš tā laika nebiju to nožēlojusi. Istaba bija neliela, tās sienas bija klātas ar koka dēļiem, un gulta atradās pie loga, pie kura joprojām karājās Ziemassvētku lampiņas.

Nometu mugursomu uz atpūtas krēsla, kas atradās stūrī, un pati iekritu gultā. Bija tik jauki šeit atrasties. Vismaz šī vieta pārāk neatgādināja man par Aleksu, jo nebijām šeit kopā bijuši. Gribēju pagājušajā gadā sarīkot puisim romantiskas vakariņas, uzaicinot uz šejieni, taču tā arī nebija sanācis, un pašlaik es par to priecājos.

Apmēram pēc divdesmit minūtēm, kad biju izkrāmējusi savas nedaudzās mantas un pārģērbusies ērtākās drēbēs, sasēju matus nekārtīgā mezglā un devos lejā, jo vēders jau kurkstēja kā negudrs. Pirmajā stāvā smaržoja pasakaini un, kad iegāju virtuvē, sapratu, ka pie vainas bija cepeškrāsnī cepti kartupeļi. Mamma kārtoja galda piederumus, bet es klusām pielavījos pie kartupeļiem un paņēmu vienu gabaliņu, ātri ielikdama to mutē. Tas vēl bija pārāk karsts, un es apdedzināju mēli.

- Zināsi, kā zagties klāt, - mamma pagriezusies iesmējās. Klusējot pabeidzām klāt galdu, un visi kopā paēdām vakariņas. Dvīņi čaloja ar vecākiem, bet es tikai klausījos, ik pa brīdim atbildēdama uz viņu jautājumiem. Kā patīk universitāte? Ir labi. Vai tev ir normālas istabas biedrenes? Jā. Vai neuzdod pārāk daudz mājasdarbu? Teicu, ka ne, lai gan pēdējās dienās biju beigusi pievērst tam īpašu uzmanību.

Pēc vakariņām iegāju dušā un nomazgājusies gribēju jau doties pie miera, taču mani iztraucēja klauvējiens pie durvīm. Guļamistabā ienāca mamma, apsēzdamās uz gultas malas. Aizvēru grāmatu, ko biju paņēmusi līdzi no Bostonas, un noliku to uz nakts skapīša.

- Arlabunakti, mammu, - sacīju, jo biju pārliecināta, ka tieši to viņa gribēja dzirdēt. Kad viņa neko neteica, ziņkārīgi viņu uzlūkoju. – Vai tu kaut ko gribēji?

- Man tev ir jautājums, - mamma paraustīja plecus.

- Jā?

- Neizliecies, ka viss ir lieliski. Tu varbūt arī smaidi un smejies, un varbūt dvīņi un tētis neko neredz, bet... Ir pagājuši jau divi mēneši, Alise. Tu joprojām par viņu domā, vai ne? – Kādu brīdi valdīja klusums, tad es čukstus atbildēju:

- Visu laiku.

- Tu esi pārliecināta, ka neko vairs nevar atgriezt? – viņa cerīgi vaicāja, uzrāvusi vienu uzaci.

- Man vienkārši vajag vairāk laika. Alekss bija mans pirmais puisis... Tas vienmēr ir smagi, vismaz tā man teica viena gudra sieviete, - paraustīju plecus, pamādama viņas virzienā. Tieši to mamma man bija teikusi, kad runājām par viņas un Teilora attiecībām.

- Varbūt tev nevienu citu arī nevajag, - viņa paraustīja plecus. Neko neatbildēju, tikai lūkojos uz savām rokām.

- Labi, es tagad iešu, - mamma, pēc brīža piecēlusies, sacīja. – Atpūties kārtīgi. – Viņa mani noskūpstīja uz vaiga un izsteidzās no istabas. Apgūlos uz sāna un izslēdzu gaismu.

Tā bija pirmā nakts vairāku nedēļu laikā, kad neredzēju nevienu sapni.