TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

TRĪSDESMIT TREŠĀ NODAĻA

Draudzenes jautājums izsita mani no līdzsvara. Visas dienas garumā viņa ne reizes nebija pieminējusi Aleksu, un mēs bijām lieliski pavadījušas laiku, un tagad Marijas jautājums likās gluži nevietā.

- Kāpēc lai es to darītu? – izbrīnīta uzdevu pretjautājumu. Draudzene vilcinājās ar atbildi, un es pamanīju, kā viņa iekož sev apakšlūpā, it kā baidīdamās man kaut ko atklāt.

- Nu... - viņa aprāvās. – Es vakar runāju ar Aleksu.

- Ko? Kāpēc? – turpināju izjautāšanu. Pirmajā mirklī Marijas vārdi likās šokējoši, taču tad atcerējos, ka viņi taču arī bija draugi. Kāpēc gan Marija nevarētu aprunāties ar Aleksu, īpaši zinot, ka viņš bija Bostonā?

- Kad Lūks aizgāja, izgāju gaitenī un piezvanīju Aleksam, lai pajautātu, ko viņš šeit darīja un kāpēc nebija Ņujorkā, uz kurieni mēs viņu aizsūtījām, - draudzene skaidroja. – Alekss pateica, ka gribēja tevi redzēt un aprunāties, visu paskaidrot, pajautāt, vai neko vairs nevar atgriezt. Un zini, ko viņš vēl teica? – meitene vaicāja, ielūkodamās man sejā. Neatbildēju, tikai ziņkārīgi vēros draudzenē, gaidīdama turpinājumu. – Viņš pateica: Lai nu paliek, Marij, viņa tāpat mani vairs nemīl.

- Izklausās pēc Aleksa, - paraustīju plecus, tikai pēc mirkļa apjēgdama, ko šie vārdi patiesībā nozīmēja. Viņš domāja, ka es viņu vairāk nemīlēju, ka man bija vienalga, ka es biju pārāk cietsirdīga... Varbūt tagad Alekss atradīs sev citu draudzeni un būs laimīgs, kamēr es nespēšu viņu aizmirst...

- Tāpēc, ka tas ir tiešs citāts, - Marija noplātīja rokas. Bijām nonākušas līdz kopmītnēm un, nometušas iepirkumu maisiņus uz grīdas, novilkām rudens jakas un zābakus. – Tātad – kāpēc tu viņam neko nepateici?

Pāris mirkļus apdomāju vislabāko atbildi, tad sacīju:

- Ko gan es būtu varējusi teikt? Viņš sāka kliegt, lai atzīstos savās jūtās, un es... Es apstulbu, un nezināju, ko iesākt, tāpēc vienkārši aizbēgu, - paraustīju plecus. – Marij, lūdzu, lūdzu, nesaki viņam neko! – lūdzos, pagriezdamās pret meiteni, kura pārskatīja savus jaunos guvumus. Draudzene neko neteica, un es turpināju lūgties. – Apzvēri, ka neko viņam neteiksi! – pēc iespējas nopietnāk piekodināju. – Ja Alekss uzzinās, ka es joprojām viņu mīlu, mūsu draudzībai pienāks gals, vai skaidrs? – centos izklausīties draudīgi.

- Labi, labi, nomierinies, - viņa pacēla plaukstas. – Nevajag jau draudēt, - meitene pasmaidīja, un cieši mani apskāva.

Nākamās dienas vakarā Marija aizbrauca uz lidostu, atstādama mani vienatnē. Nezinādama, ko iesākt, vairākas reizes pārbaudīju Aleksa Facebook profilu, nezinādama, ko cerēju tur ieraudzīt. Vai kādu bildi, kur viņš bija citu meiteņu sabiedrībā? Tas, protams, padarītu situāciju daudz briesmīgāku, bet es vismaz zinātu, ka viņš cenšas mani aizmirst. Pēc Marijas teiktā, viņš vairs necerēja kaut ko vērst par labu.

Izlēmu izpildīt mājas darbus un, kad jau gribēju doties uz dušu, pie manām durvīm kāds pieklauvēja. – Jā? – vaicāju, un pēc mirkļa istabā ienāca Lūks. – Ā, sveiks, - pasmaidīju, ieraudzīdama puisi. Biju pavadījusi vairākas dienas tikai Marijas tuvumā un man jau sāka pietrūkt drauga sabiedrības.

- Sveika, - viņš smaidīdams apsēdās uz manas gultas.

- Vai tu kaut ko gribēji? – vaicāju.

- Vienkārši atnācu ciemos, - puisis paraustīja plecus. – Pēdējās dienās mums nav sanācis tikties. – Likās, ka viņš ir mazliet apvainojies. – Turklāt tu solīji iepazīstināt mani ar savu labāko draudzeni. – Lūks pasmīkņāja. Atcerējos, ka biju ielūgusi Lūku ciemos tajā vakarā, kad uz Bostonu bija atbraucis Alekss, bet pēc sarunas ar puisi jutos tik slikti, ka negribēju nevienu redzēt, tāpēc Marija aprunājās ar Lūku manā vietā. Laikam izskatījos vainīga, tāpēc puisis pēc brīža iesmējās.

- Nomierinies, viņa pati ar mani iepazinās, - draugs pasmaidīja. – Jūs iepazināties uz kruīza kuģa, ko?

- Jā, mēs bijām istabas biedrenes, - atbildēju, atminēdamās to jauko laiku, kad dzīvoju kopā ar Mariju. Man gribējās atgriezt šo laiku vai vismaz cerēt, ka nākotnē tas varētu atkārtoties, bet apjēdzu, ka tas nebūs iespējams.

- Viņa izskatījās pēc labas draudzenes.

- Jā, viņa ir vislabākā, - smaidīdama atteicu. Biju jau pieradusi saukt Mariju par savu labāko draudzeni, lai gan kādreiz likās, ka tas nebūtu iespējams. Tik daudzus gadus mana labākā (un vienīgā) draudzene bija Grēta, bet nu mēs pat nerunājām. Joprojām zināju, kas notiek draudzenes dzīvē caur dažādiem sociālajiem tīkliem, un likās, ka es viņas dzīvē vairs neesmu vajadzīga. Papurināju galvu, it kā tādā veidā varētu no tās izvēdināt visas domas. – Vai tu atnāci runāt par Mariju? Viņai ir puisis, ja nu kas.

Dzirdot manus vārdus, Lūks aprauti iesmējās. – Vispār es atnācu aprunāties par tevi. – Saraucu uzacis, nesaprazdama, ko puisis ar to domā. Es taču biju viņam skaidri un gaiši pateikusi, ka mēs varam būt tikai draugi. Jā, Lūks bija jauks un pat izskatīgs, bet es redzēju viņu kā brāli. – Varbūt mēs varētu kaut kur aiziet? – Neomulīgi sagrozījos atpūtas krēslā, un viņš uzreiz pamanīja, ka jūtos neērti. – Es domāju – vienkārši kaut kur aiziet. Kā draugi. Man šķiet, tev noderētu izklaide, citādi tu to vien dari, kā mācies.

- Man patīk mācīties to, kas man patīk, - atbildēju. – Bet man patīk arī tava ideja. Mēs varētu pastaigāt pa pilsētu vai aiziet uz kino. Jau simts gadus neesmu tur bijusi, - nomurmināju. Pēdējo reizi biju kinoteātrī kopā ar Aleksu. Gada laikā mums bija radusies tradīcija katru piektdienas vakaru apmeklēt dažādus kinoteātrus, un tādu Ņujorkā bija simtiem. Gribēdami izpētīt pēc iespējas vairāk un atrast mums piemērotāko vietu, mēs nekad nespērām kāju vienā un tajā pašā kino.

- Lieliski! – Lūks starojoši pasmaidīja. – Tad piektdien būšu klāt sešos. – To teikdams, puisis ātri piecēlās un, pamādams uz atvadām, aizgāja. Lai arī kā mani nomāca vakardienas saruna ar Mariju, kad viņa pārstāstīja Aleksa vārdus, es tomēr biju priecīga, ka Lūks atnāca ciemos un ka mēs varējām aprunāties. Ar viņu bija tik viegli runāt, un es ar nepacietību gaidīju nākamo piektdienu.