TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

SESTĀ NODAĻA

Nākamajā rītā sapratu, ka esmu vislaimīgākā meitene pasaulē. Jā, varbūt tas arī izklausījās pārāk saldi, bet tobrīd tā jutos. Pamodos līdz ar saules stariem un dīvainā kārtā biju izgulējusies. Tomēr, atvērdama acis, pavēru muti, jo nesapratu, kur bija nozudis Alekss. Man blakus viņa nebija, un arī apģērbs bija salikts uz neliela dīvāniņa istabas stūrī. Joprojām biju kaila, tāpēc pasniedzos un paķēru viņa kreklu. Vienmēr biju sapņojusi pēc pirmās nakts ar mīļoto uzvilkt viņa kreklu, kā to rādīja Holivudas filmās.

Aizpogājusi drauga kreklu, izrāpos no milzīgās gultas un devos viņa meklējumos. Aleksu atradu lielajā istabā, ģērbušos tikai biksēs. Viņš stāvēja pie baltiem ratiņiem un kaut ko centās piekārtot.

- Brokastis gultā? – iesmējos, atbalstījusies pret durvju stenderi. Viņš salēcās, izdzirdējis manu balsi, un pasmaidīja.

- Gultā iekšā, jaunā dāma, - Alekss pavēlēja. – Nebojā manu pārsteigumu.

- Mēs esam pavadījuši kopā tikai vienu nakti, bet tu jau mani komandē? – ķircinot vaicāju, atgriezdamās guļamistabā. Alekss sekoja, stumdams ratiņus ar brokastīm. – Kas būs pēc kāzām?

- Kurš gan cits tevi komandēs, ja ne es? – viņš apsēdās man blakus un uzspieda ašu skūpstu uz lūpām. Turpmāko pusstundu pavadījām, mielojoties ar garšīgajām brokastīm. Alekss bija pasūtījis pankūkas ar augļiem, un tas bija labākais, ko biju ēdusi ilgā laikā, lai gan uz kuģa visi ēdieni bija ļoti augstas kvalitātes un ļoti gardi. Mēs būtu pavadījuši daudz vairāk laika kopā, ja mans mobilais pēkšņi neiezvanītos. Uz displeja parādījās mammas fotogrāfija.

- Necel. Lai šis rīts pieder tikai mums abiem, - Alekss sacīja, lūkodamies manī lūdzošām acīm.

- Ja nu ir noticis kaut kas svarīgs? – vaicāju.

- Kas gan varētu notikt divpadsmit stundu laikā, ko tu neesi ar viņu runājusi? Tava mamma vienkārši grib tevi kontrolēt, - puisis paraustīja plecus. Daļēji es viņam, protams, piekritu, tomēr bija dīvaini, ka Alekss centās nostādīt mani pret mammu.

- Nerunā tā par manu mammu, - mazliet par asu noskaldīju un atbildēju zvanam, kas skanēja jau kādu trešo reizi, bet pirms tam vēl dzirdēju, kā Alekss noburkšķ kaut ko līdzīgu: „It kā es sabojāju šo rītu.".

- Labrīt, mammu, - centos runāt pēc iespējas priecīgāk un nepiespiestāk.

- Kur tu esi, Alise? – mamma uzreiz ķērās pie lietas. Kāpēc viņa nekad nevarēja vienkārši sasveicināties? – Es tevi visur izmeklējos, kajītē tevis nav, Marija teica, ka tu aizgāji pirms dažām stundām... - viņa čaloja, un es centos pēc iespējas ātrāk izdomāt ticamu atrunu, ņemot vērā, ka draudzene jau bija mani piesegusi, cik vien varēja.

- Jā, mēs ar Aleksu šodien gājām skatīties saullēktu, - sameloju, uzsmaidīdama Aleksam. Kāpēc es nevarēju dusmoties uz viņu ilgāk par dažiem mirkļiem? Šī gada laikā bijām pieredzējuši ne vienu vien strīdu par visdažādākajiem sīkumiem, tomēr es vienmēr aizmirsu par aizvainojumu piecas minūtes vēlāk.

- Ak, cik tas ir romantiski! – mamma iesaucās un kaut ko sacīja Viljamam, tomēr es to nespēju saklausīt, jo viņa noteikti bija uzlikusi roku priekšā klausulei. – Labi, es tikai gribēju atgādināt par tikšanos ar kāzu salona direktori, viņa šodien atbrauks uz kuģi, lai turpinātu kāzu organizēšanu. Tev tur noteikti jābūt! Tieši divpadsmitos! – Nepaspēju ne iebilst, ne piekrist, kad mamma jau bija nometusi klausuli. Palūkojos telefona ekrānā, kas rādīja, ka bija gandrīz vienpadsmit rītā, un noliku telefonu uz nakts skapīša.

- Mums ir vēl stunda laika, - vilinoši sacīju, plati pasmaidīdama, un ļāvu Aleksam ieskaut sevi apskāvienos.

Pirms tikšanās ar kāzu organizētāju, mammu un Beatrisi, ātri ieskrēju savā kajītē, lai pārģērbtos. Nevarēju taču es parādīties viņu priekšā skaistajā kleitā, kas man bija mugurā dvīņu dzimšanas dienas svinībās, un apgalvot, ka šādā paskatā gāju skatīties saullēktu. Būtu jābūt pilnīgam muļķim, lai nesaprastu, ka meloju; un mana mamma nebija muļķe.

Mariju, par laimi, kajītē nesastapu, tāpēc varēju mierīgi pārģērbties ērtās drēbēs un steigties pie Beatrises. Negribēju, lai Marija sāk iztaujāt par pagājušo nakti, lai gan biju deviņdesmit deviņus procentus pārliecināta, ka man neizdosies izvairīties no šīs sarunas.

Kad atnācu uz Beatrises kajīti, grīda bija noklāta ar dažādu rozā un krēmkrāsas toņu ziediem un dekorācijām. Nometu somiņu uz galdiņa un piebiedrojos Beatrisei un Anabellai, kuras centās izvēlēties labākās dekorācijas kāzām. Pēc dažām minūtēm atnāca arī mamma, un mēs kopīgiem spēkiem turpinājām plānot strauji tuvojošās svinības. Pēc vairākām stundām pasūtījām pusdienas, jo negribējām pārtraukt darbu, un no Beatrises kajītes izgāju tikai piecos pēcpusdienā kopā ar Anabellu, lai pavadītu viņu.

- Man agrāk šķita, ka kāzu organizēšana ir garlaicīgākā lieta pasaulē, - godīgi sacīju, kad devāmies pa klāju izejas virzienā. – Mani vairāk piesaistīja patēva, nevis mammas bizness. Taču tagad tas liekas visai aizraujoši.

- Jā, tas ir ļoti smags, bet interesants darbs, - Anabella piekrita.

- Organizējot tēta un Beatrises kāzas, es sapņoju pati par savējām. Kādas tās būs, kāda būs mana kleita, vai tās arī notiks uz šī kuģa... - aizsapņojos. Ne reizi vien biju domājusi par kāzām un turpmāko dzīvi ar Aleksu. Nez kāpēc biju pārliecināta, ka mans vīrs būs tieši Alekss Taners, lai gan daudzi cilvēki apgalvoja, ka pirmās attiecības ļoti reti noved līdz laimīgai dzīvei kopā.

- Un varbūt tev jau ir līgavainis? – Anabella iesmējās dzidrus smieklus, tie nebija ļauni, drīzāk ziņkārīgi un draudzīgi.

- Vispār - ir gan, - smaidīdama atbildēju. – Tikai neviens par to vēl nezina, tāpēc neizpaud manus noslēpumus, - jokodama piekodināju, un viņa pamāja. Anabella bija Beatrises vecumā, un es joprojām nespēju apjēgt, kā mēs varējām tik labi saprasties, turklāt pēc divām tikšanās reizēm. Pazinu savu labāko draudzeni Grētu jau daudzus gadus, tomēr pēdējā laikā mēs tik reti runājām, ka to bija grūti nosaukt par draudzību. Pirms Ziemassvētkiem meitene uzzināja, ka viņas vecāki taisās šķirties, un pārvērtās līdz nepazīšanai. Sāka pārmest, ka man pēkšņi ir labākas atzīmes, ka man ir mīlošs puisis, kurš dzīvo turpat Ņujorkā, nevis kaut kur otrā Amerikas malā, un tādā garā. Centos draudzeni mierināt, jo zināju, cik smags ir vecāku šķiršanās trieciens. Grētai bija jābūt pateicīgai un laimīgai, ka es viņu atbalstīju. Kad tētis pameta mammu, man bija tikai septiņi gadi un nebija neviena drauga, kurš varētu man pateikt tik labus vārdus. Tomēr, mēnešiem ritot, mēs pavadījām arvien mazāk laika kopā, Grēta vairs negribēja pildīt mājasdarbus kopā, negribēja iet uz kafejnīcām, visu laiku sēdēja mājās, tāpēc es nemaz neuzspiedu savu sabiedrību.

- Galvenais, lai pats līgavainis to zina, - Anabella iesmējās, un mēs jau bijām nonākušas līdz izejai no kuģa. – Bija patīkami atkal satikties. Pasaki Beatrisei, ka pēc dažām dienām atvedīšu visas pārējās dekorācijas, - viņa sacīja, un mēs apskāvāmies uz atvadām. Apsolīju nodot informāciju, un Anabella aizgāja, tāpēc pagriezos un steidzos uz darbinieku kafejnīcu, kur joprojām dažkārt ēdu ar draugiem. Bārmenis Gregs mani pazina no pagājušā gada, un atļāva tur pavadīt laiku, lai gan es vairs nebiju kuģa darbinieks.

Kad ienācu, uzreiz pamanīju, kā Alekss ar Pārkeru kaut ko cītīgi pārspriež, tomēr, kad pietuvojos galdiņam, abi uzreiz apklusa.

- Par ko runājāt? – ziņkārīgi vaicāju, jo viņi patiešām izskatījās ieinteresēti sarunā.

- Nekas svarīgs, sīkumi, - Alekss paraustīja plecus, izskatīdamies nobažījies. Likās, ka puisis melo, tomēr negribēju uzstāt. Viņš pats vēlāk pastāstīs, ja uzskatīs par vajadzīgu.

- Kur tad Marija un Metjū? – mainīju sarunas tematu, un puiši izskatījās gaužām atviegloti, tāpēc sāka pļāpāt par draugiem, kuru nebija klāt. Metjū vēl strādāja, bet Marijai bija koncerta mēģinājums. Biju pamatīgi izbadējusies, tāpēc, ilgāk negaidīdama, steidzos paņemt kaut ko ēdamu un, kad atkal atgriezos pie galdiņa, Pārkers ar Aleksu atkal pārtrauca savu aizraujošo sarunu. Ko viņi negribēja man atklāt?