TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA

- Alekss? Vai tie esat jūs? – Kāds iesaucās. Nu nē, vai kāds tiešām atnāks un izbojās šo dienu? Palūkojos Aleksam pār plecu un pamanīju, ka mūsu virzienā strauji nāca divi stāvi, tomēr, kad tos pazinu, uzreiz nomierinājos. Šie cilvēki varēja dienu tikai uzlabot, pat ja no sākuma tā bija paredzēta kā mana un Aleksa diena prom no visiem.

- Pārker? – Alekss izbrīnīts vaicāja, kad draugi pienāca mums klāt. – Ko jūs šeit darāt?

- Mums ir brīvdiena, bet ko jūs šeit darāt? – Marija vaicāja savā dzidrajā balsī, atlaizdamās man blakus. – Alise ne ar vārdu neminēja, ka...

- Jā vispār, - Pārkers iesmējās, viegli uzsizdams Aleksam pa plecu. – Labi, ka mēs jūs atradām, - Pārkers turpināja. – Gribēju Marijai parādīt klintis, bet viņai bail. Vismaz tu pasaki, ka tā ir fantastiska vieta.

- O jā, - Alekss iesmējās. Pie mums pienāca oficiante, un mēs visi pasūtījām ēdienu, ko notiesājām dažu minūšu laikā, jo bijām pamatīgi izsalkuši. Čalojām tā, it kā nebūtu tikušies vismaz gadu, un beigu beigās Alekss ar Pārkeru pierunāja mūs ar Mariju doties pastaigā, lai gan bija jau vēla pēcpusdiena. No sākuma gājām cits citam blakus, taču tad puiši sāka žēloties, ka mēs ejam pārāk lēni, tāpēc apsteidza mūs un gāja kādus desmit metrus pa priekšu.

- Protams, viņiem taču nav mugurā kleitas un sandales, - Marija noburkšķēja, un mēs sākām smieties, iedomājoties puišus meiteņu apģērbā. Bijām nonākuši līdz klintīm, tāpēc tagad vajadzēja kāpt augšup. Zem mums redzēju dzidri zilu ūdeni un pludmali, bet centos par to nedomāt. Man parasti nebija bail no augstuma, taču dažkārt tas izraisīja manī nepatīkamas sajūtas, īpaši gadījumos, kad vajadzēja kaut kur kāpt un domāt, kā noturēt līdzsvaru.

- Ja skats nebūs tā vērts, es nositīšu Pārkeru, - Marija burkšķēja; viņai bija visgrūtāk no mums visiem – meitene bija uzvilkusi garu kleitu, kas sniedzās līdz pašai zemei. Manējā vismaz bija īsa, tāpēc varēju cilāt kājas, neuztraukdamās, ka kāds kaut ko ieraudzīs, tāpat biju apakšā atstājusi jau apžuvušo peldkostīmu.

- Beidz, nav jau tik traki, - iesmējos, skatīdamās atpakaļ uz draudzeni.

- Paskaties uz mani, - viņa arī iesmējās, un drīz jau mēs bijām galā, jo klints nebija pārāk augsta. Puiši stāvēja viens otram blakus un smīkņādami skatījās uz mums. Iekritu Aleksa apskāvienos un gaidīju, kamēr mums piebiedrosies Marija.

- Šeit ir tik skaisti, - pēc brīža izdvesu, skatīdamās uz jūru mūsu priekšā. Labajā pusē bija tukša pludmale, bet tālāk tikai dzidrs jūras ūdens, kas tā vien sauca – nāc pie manis, nāc... Alekss atraisījās no mana tvēriena un pārvilka kreklu pāri galvai. Pārkers darīja tāpat, un, pamājot viens otram, viņi piegāja pie klints malas.

- Nesakiet, ka atvedāt mūs uz šejieni, lai lēktu no tāda augstuma, - Marija sacīja, bet viņas sejā rotājās vārgs smaids.

- Tas varētu būt bīstami, - ieminējos. Ja nu ūdenī bija klintis? Viņi taču varēja savainoties.

- Beidziet vienreiz un piebiedrojieties, - Pārkers iesmējās un, pirms paspējām vēl kaut ko pateikt, viņš lēca. Paskatījos pāri klints malai, kā puisis brīdi lidoja lejā un tad ar lielu būkšķi iegāzās ūdenī. Tas patiešām izskatījās jautri, lai arī sīka balstiņa prātā teica to nedarīt.

- Vai vēlies pamēģināt? – Alekss, ieraudzījis manu sejas izteiksmi, vaicāja. Jau purināju galvu, kad viņš piebilda: - Es būšu ar tevi. – Pamāju un, nometusi somu blakus puišu apģērbam, pārvilku kleitu pāri galvai. Sirdī jutu baiļu uzplaiksnījumu.

- Alise, nesaki, ka tu arī to darīsi, - Marija ievaidējās.

- Tas varētu būt visai aizraujoši, - paraustīju plecus, ielūkodamās draudzenei acīs. Pārkers jau bija atgriezies pie mums un tagad purināja matus.

- Dod roku, - Alekss sacīja, pasniegdams man plaukstu. Ieāķēju pirkstus viņējos un cieši saspiedu, cerēdama, ka lēciena laikā viņš nepalaidīs vaļā. – Pārker, pasaki savai meitenei, lai nedusmojas un izmēģina jautrību. – Sāku smieties, ieraudzīdama Marijas sejas izteiksmi, bet nepaspēju neko bilst, jo nākamajā mirklī Alkss parāva mani aiz rokas un mēs lēcām lejā. Iekliedzos, zaudēdama pamatu zem kājām; mūs ieskāva svaigais jūras gaiss, mani izlaistie mati lidoja uz visām pusēm, un mēs bijām cieši sadevušies rokās. Drīz mūs abus ieskāva siltais ūdens un mēs pazudām zem tā. Atlaidu Aleksa roku, cenzdamās sasniegt virszemi. Strauji ievilku elpu un iesmējos.

- Nu, kā bija? – Alekss vaicāja, plati smaidīdams.

- Vai mēs varētu to atkārtot? – smaidot atbildēju ar pretjautājumu. Alekss, piepeldēdams tuvu klāt, apskāva manu vidukli un lūkojās man acīs. Apliku rokas puisim ap kaklu, juzdama ūdens lāses, kas pilēja no viņa slapjajiem matiem, un ļāvu draugam sevi noskūpstīt. Pēc mirkļa viņš atrāvās un, satvēris manu plaukstu, sāka peldēt prom. Aizpeldējām līdz sauszemei un smejoties skrējām augšā uz klinti.

Brīnumainā kārtā, Pārkers bija pierunājis Mariju pamēģināt mūsu izpriecu, un arī viņa bija novilkusi kleitu; abi gaidīja mūs ar Aleksu.

- Tas bija lieliski! – smejoties sacīju un pasniedzu Marijai savu roku, un meitene to satvēra. Nostājāmies pie klints malas. Alekss satvēra manu brīvo roku, bet Pārkers piegāja pie Marijas.

- Gatavi? – Pārkers vaicāja. Paspēru soli uz priekšu, neko neteikdama. Arī pārējie spēra soli, un pēc dažiem mirkļiem mēs, sadevušies rokās, atrāvāmies no zemes.