TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA

Mans vēders iekurkstējās, atgādinot, ka tas ir izsalcis. Sapratu, ka nebiju ēdusi jau vairāk nekā diennakti, jo tā arī neaizgāju pusdienās ar draugiem. Cerēju, ka vismaz lidmašīnā drīz kaut ko varēšu apēst.

Kad stjuarte atnesa pusdienas, biju viņai neizsakāmi pateicīga. Raudot un uztraucoties par to, kā gan es dzīvošu tālāk, nebiju padomājusi par ēšanu, līdz ar to tagad biju gatava apēst ziloni. Notiesāju rīsus ar vistu un vaniļas jogurtu vienā piegājienā, un tikai vēlāk iedomājos, ka parasti man negaršoja maltītes lidmašīnās.

Pēc pusdienām iekārtojos guļus zem segas un lūkojos ārā pa mazo iluminatoru. Debesis bija skaidras, un spīdēja spoža saule; jutu, kā pār vaigiem atkal sāka tecēt asaras, bet šoreiz vairs neizdvesu ne skaņas, it kā balss jau būtu nogurusi no ilgās šņukstēšanas un vaidēšanas. Apskāvu ceļus un pat nepamanīju, kā, atkal raudādama, iemigu.

Kad pamodos, aiz loga joprojām spīdēja spoža saule. Vai tiešam biju iemigusi tikai uz dažām stundām? Iekārtojos sēdus un ieslēdzu ekrānu, kas bija iebūvēts sēdeklī man priekšā. Ar acīm pārskrēju pāri piedāvātajām iespējām un noklikšķināju uz simbola, kas atvēra programmu ar karti. Mūsu lidmašīna atradās vairāku štatu attālumā no Ņujorkas. Tātad saule spīdēja tāpēc, ka šeit jau bija iestājusies nākamā diena.

Kad beidzot piezemējāmies un es dabūju savu koferi, izslēdzu lidmašīnas režīmu telefonā, lai gan uzreiz to nožēloju. Man bija tieši simts neatbildēti zvani, un šoreiz tie bija ne tikai no Aleksa. Man vairākas reizes bija zvanījusi Marija, tētis un pat mamma, bet visvairāk neatbildēto zvanu bija tieši no puiša. Vai viņš nekad nerimsies? Vai man vajadzēs nomainīt telefona numuru? Atceros, kā biju to darījusi, lai tēvs nevarētu mani sazvanīt, tomēr katru reizi mamma bija atklājusi viņam manu numuru. Nešaubījos, ka viņa tā rīkosies arī šoreiz. Viņi visi tik ļoti mīlēja Aleksu... Es arī mīlēju Aleksu, un nezināju, kas spēs to mainīt.

Noslaucīju asaru un noķēru taksometru, lai beidzot tiktu mājās. Jutos tik ļoti nogurusi; biju pavadījusi ceļā vairāk nekā diennakti. Gribēju ieiet karstā dušā, bet vēl vairāk gribēju iekārtoties savā gultā un vienkārši aizmigt, neraudot vairākas stundas, pirms miegs pārmāks emocijas.

Kad beidzot nonācu līdz dzīvoklim, jutos tik atviegloti. Beidzot. Beidzot es varēšu nomazgāties un izgulēties. Atslēdzu durvis, cerēdama, ka mājās neviena nebūs, lai gan iespēja bija ļoti maza. Jau gribēju stumt koferi uz viesistabu, kad izdzirdēju mammas balsi.

- Alise? – Negribēju atbildēt. Varbūt viņa liksies mierā, iedomājusies, ka viņai tikai izlicies.

- Alise, es zinu, ka tā esi tu. – Viņa atkārtoja. Atstāju koferi turpat un nopūtusies devos uz virtuvi. – Alise, es tā uztraucos! – viņa iesaucās un metās man klāt atplestām rokām. Varbūt viņa neko vēl nezināja? Ļāvu mammai sevi apskaut un gribēju tā palikt vēl ilgi, bet tad viņa pati pagāja dažus soļus nost. – Tu pat iedomāties nevari, kā es uztraucos! – mamma iesaucās. – Kad Teilors piezvanīja un pateica, ka tu esi aizbēgusi no kuģa, pat nezināju, ko domāt!

- Es neaizbēgu, - centos pasmaidīt, tomēr neizdevās. Jutos pārāk jēli no iekšpuses, lai izmocītu pat viltotu smaidu. – Vienkārši drīz jau sāksies mācības, - paraustīju plecus.

- Man ir sajūta, ka tu kaut ko slēp.

- Ko? Nē, - izmocīju īsu smiekliņu. –Es vienkārši esmu ļoti nogurusi.

- Lai nu kā, priecājos, ka esi atpakaļ.

- Es arī, - atbildēju, ļaudama sevi apskaut vēlreiz.

Biju tik nogurusi, ka, iekrītot gultā, uzreiz aizmigu. Kad pamodos, bija jau vakars, un man kurkstēja vēders, bet es nevēlējos iet lejā un satikt pārējos ģimenes locekļus, redzēt viņu laimīgās sejas... Ņujorka jau tā pārāk daudz atgādināja man par Aleksu. Viņš bija tas, kurš iemācīja man braukt ar mašīnu un iegūt tiesības, lai gan brīnījos, kā cilvēks, kurš dzīvoja uz kuģa, mācēja braukt. Viņš bija tas, kurš aizvilka mani uz atrakcijām un muļķojās Centrālparkā, sasmērēdams mums abiem vaigus ar saldējumu. Mēs bijām kopā iemācījušies gatavot kaut ko vairāk par omleti, kaut gan bieži mūsu eksperimenti neizdevās un bija jāmet ārā. Mēs bijām kopā dekorējuši Aleksa dzīvokli, viņš ar aizrautību stāstīja par kuģiem, un es vienmēr uzmanīgi klausījos...

Smagi nopūtos un, piecēlusies no gultas, lēnām aizstaigāju līdz vannas istabai, cerēdama, ka nesatikšu nevienu gaitenī. Joprojām nebiju nomazgājusies. Ieslēdzu karsto ūdeni un berzēju ādu, it kā tādā veidā varētu atbrīvoties no domām un sāpēm, kas nomāca manu prātu un ķermeni. Kad beidzot izkāpu no dušas, kur biju pavadījusi vismaz pusstundu, uzvilku pidžamu un atgriezos istabā. Vajadzēja piezvanīt tētim, pateikt, ka ar mani viss ir kārtībā.

Apsēdos gultā, sakrustojusi kājas, un, atradusi segās telefonu, uzspiedu tēta numuru. Pēc vairākiem pīkstieniem viņš beidzot pacēla.

- Alise, labi, ka tu man piezvanīji! – Dzirdēju tēva balsī atvieglojumu.

- Tēt, piedod vēlreiz, ka neatvadījos. Man vajadzēja steigties uz lidmašīnu, - sacīju. Tie bija tikai daļēji meli. Ja nebūtu steigusies, nokavētu lidmašīnu un tad nāktos gaidīt līdz nākamajai veselu dienu vai arī lidot ar pārsēšanos, kas man riebās. Tētis nopūtās, it kā gaidīdams vēl kādus paskaidrojumus. Neko neteicu, jo biju droša, ka draugi jau bija paspējuši visu izstāstīt.

- Alise... Marija ar Aleksu atnāca uzreiz, kad saņēma tavu zīmīti. Vari stāstīt mammai un Viljamam, ko gribi, bet es zinu, ka neaizbrauci uz Ņujorku mācību dēļ.

- Jā, laikam jau zini. Kāda gan tagad starpība? Aleksam ir bērns.

- Negribu neko uzspiest, bet vai tu vispār zini, ko esi izdarījusi? – tētis aprauti iesmējās. Nopūtos un, saņēmusi visus spēkus, sacīju to, no kā tik ļoti baidījos. Patiesību.

- Jā, tēt. Esmu salauzusi savu dzīvi.