TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

TRĪSDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

 - Ko tu šeit dari? – dusmīgi vaicāju. Viņš pasmīkņāja, bet redzēju, ka puisis izskatījās tikpat pārsteigts, ieraudzīdams tur mani.

- To pašu es varu pajautāt tev, - viņš mierīgi atbildēja. – Tava mamma...

- Es jau zinu, ka to izdarīja mana mamma, - noskaldīju. Nez kāpēc pēkšņi viss kļuva skaidrs. Ģimenes vakariņas par godu tavai atbraukšanai. Tavā mīļākajā restorānā, kur tad citur? Uzvelc skaistu kleitu, tas taču ir īpašs gadījums. Brauksim ar taksometru, labi? Brauc, mēs arī drīz būsim klāt. Jā, kā tad! Viņa to visu noorganizēja, lai es pavadītu vakaru ar Aleksu, bet es par to pat neiedomājos. Pēdējo divdesmit četru stundu laikā viņa ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja puisi! Kā es varēju zināt, ka mamma plāno kaut ko tādu?

Vēlreiz nikni pablenzu uz Aleksu. Strauji izvilku no somiņas telefonu un piezvanīju mammai. Zināju, ka labāk būtu aizbraukt mājās un izteikt visu, ko par viņu domāju zem četrām acīm, bet biju tik nikna, ka nespēju sagaidīt, lai uz viņu sakliegtu. Likās, ka asinis dzīslās vārās.

- Es tā saprotu, tu jau esi klāt, - pacēlusi klausuli, viņa mierīgi sacīja, it kā nekas nebūtu noticis.

- Kā tu varēji to man nodarīt? Tu taču zini... - Biju tuvu asarām.

- Alise, mēs ar Mariju... - Protams, kā gan bez Marijas? – Viss ir apmaksāts, izbaudiet šo skaisto vakaru.

– Kāpēc jūs ar Mariju cenšaties mūs atkal savest kopā? Tas ir neciešami! Es jūs nositīšu! – Nometu klausuli, nesagaidījusi mammas tālākos vārdus. Netaisījos šeit palikt, tāpēc pagriezos, lai dotos prom, kad izdzirdēju Aleksa balsi.

- Pagaidi. – Pagriezos un uzlūkoju puisi, kurš nu bija piecēlies. Ar acs kaktiņu pamanīju, ka apkārtējie restorāna apmeklētāji mūs vēro. – Tici man, arī es neesmu sajūsmā par šo plānu, bet mēs vismaz varētu izmantot iespēju pavakariņot bez maksas. - Viņam bija taisnība. Es varēju pasūtīt visu, ko vien vēlējos. Mamma bija visu apmaksājusi. Turklāt es varēju ar viņu nemaz nerunāt. Paēdīšu un došos prom.

- Labi, - iekārtojos vienā no krēsliem. Manā priekšā pavērās skats uz tumšo Manhetenu. – Izvēlies, ko vien sirds kāro, mana mamma jau ir visu apmaksājusi. Un neceri, ka viņas plāns nostrādās.

- Vai tu tiešam domā, ka iesaistījos šī plāna tapšanā? – viņš pasmīkņāja. – Man nebija ne jausmas, ka tu šeit parādīsies!

- Tu pieminēji mammu, - vienaldzīgi noteicu, gribēdama, lai šī saruna pēc iespējas ātrāk beigtos. Kaut nu pie mums drīzāk pienāktu oficiants, un man vairs nevajadzētu ar Aleksu neko apspriest.

- Jā, viņa man piezvanīja pirms dažām dienām un apvaicājās, kā man iet. Sarunas gaitā tika pieminēta kaut kāda meitene, kura tagad strādā salonā. Tava mamma teica, ka man viņa varētu patikt. Tad viņa piedāvāja rezervēt šeit galdiņu. – Alekss paskaidroja. Ielūkojoties puiša dzidri zilajās acīs, apjēdzu, ka viņš nemelo.

- Kāpēc lai viņa to darītu? – Joprojām jutos skeptiski.

- Varbūt tāpēc, ka es viņai patīku? – Alekss pacēla vienu uzaci. – Starp citu, tu ļoti labi izskaties.

- Tas arī bija mammas plāns, - paraustīju plecus. – Bet paldies, - viegli pasmaidīju. - Kāpēc tu tā uz mani skaties? – pēc mirkļa vaicāju.

- Atcerējos mūsu pirmo tikšanos. Vai atceries, kā nogāzu tevi no kājām tavā pirmajā darba dienā? – viņš izplūda smieklos.

- Kaut ko tādu ir grūti aizmirst, - sāku smieties.

Kad pie mums beidzot pienāca oficiants, ilgi apspriedām, ko varētu pasūtīt. Stāstīju Aleksam, kā garšo šis vai tas ēdiens, ko jau biju šeit mēģinājusi, un beigu beigās abi izlēmām pagaršot vistu kaut kādā īpašā marinādē.

- Un atnesiet arī šampanieti, - Alekss sacīja oficiantam, kad tas jau grasījās iet prom.

- Visdārgāko! – piemetināju, klusi ieķiķinādamās. Ja jau mamma gribēja savest mani atkal kopā ar Aleksu, lai maksā. Kādu brīdi valdīja klusums, un es jutos gaužām neveikli, lai gan pirms pusstundas vēl zvērēju, ka ar viņu nerunāšu.

- Esmu dzirdējis, ka tev patīk universitātē, - viņš pēkšņi atsāka sarunu.

- Jā, ir tīri interesanti. Vismaz man nav laika domāt par nevajadzīgām lietām.

- Piemēram, par mani, vai ne? – Iekodu apakšlūpā, negribēdama atbildēt, bet viņam bija taisnība. Es taču uzkrāvu sev desmitiem dažādu darbu, lai tikai nedomātu par viņu. Alekss iesmējās. – Neuztraucies tik ļoti, es darīju tieši tāpat.

- Un vai tev izdevās? – Jautāju, kad mums tika atnests šampanietis. Oficiants to atvēra un ielēja glāzēs, atstādams šampanieti spainī ar ledu uz galda malas. Iedzēru mazliet šampanieša, cerēdama, ka tas ļaus man mazliet atslābināties. Tas bija vienīgais alkoholiskais dzēriens, kas man garšoja. Pārējo es vienkārši nevarēju pat iedzert.

- Es taču atnācu šurp, gatavs iepazīties ar citu meiteni, - viņš paraustīja plecus, pielikdams šampanieša glāzi pie lūpām. Uzmanīgi lūkojos puisim sejā, apjēgdama, cik mierīgs viņš izskatījās. Tāds Alekss bija tikai laimes mirkļos un miegā. Tātad viņš patiešām bija ticis man pāri? Gatavs satiks jaunu meiteni? Gatavs jaunām attiecībām? Sirdī kaut kas iedūra.

- Tu izskaties greizsirdīga, - viņš plati pasmaidīja.

- Greizsirdīga? Ko? Nē, - aprauti iesmējos, lai gan viņam bija taisnība. Es tiešām biju greizsirdīga uz šo neeksistējošo meiteni. Mums atnesa ēdienu, un es beidzot varēju neskatīties puiša skaistajos vaibstos.

– Man prieks, ka esi mani aizmirsis.

- Es nekad neesmu tevi aizmirsis. Tu pati parādīji, ka vairs negribi ar mani nekādas attiecības.

- Ak tā? – nomurmināju.

- Oktobra sākumā, kad biju atbraucis uz Bostonu, lai visu tev paskaidrotu. Tu nevarēji atbildēt, ko jūti, un es sapratu, ka...

- Ka es tevi vairs nemīlu? – Pārtraucu Aleksu pusvārdā.

- Protams, ka Marija tev visu pārstāstīja. – Viņš to sacīja tādā tonī, it kā tas būtu acīmredzami. Ja viņš gribēja saglabāt savas domas pie sevis, nevajadzēja tās nevienam atklāt, it īpaši jau Marijai, kuģa lielākajai pļāpai.

- Mēs esam labākās draudzenes, - paskaidroju, it kā viņš to nezinātu. – Turklāt jaunumi par Džesu izsita mani no līdzsvara. Zini, esmu daudz par to prātojusi...

- Tad pastāsti, ko tu par to visu domā.