TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

ČETRDESMIT OTRĀ NODAĻA

Ieradāmies brīvdienu namiņā mazliet pāri astoņiem vakarā, un es priecājos, ka uz mana atslēgu saišķa bija arī atslēga no šīs mājas, citādi ideja pavadīt nakti kopā pie ezera būtu pilnīgi izgāzusies. Kad piebraucām pie namiņa, Alekss izskatījās tā, it kā nespētu sagaidīt, kad tiks iekšā, it kā šī būtu Disnejlenda vai kas tamlīdzīgs.

- Kāpēc tu mani šurp neatvedi ātrāk? – viņš jautāja.

- Pagaidi, līdz tiksim iekšā, - pasmaidīju, un mēs devāmies aplūkot māju no iekšpuses. Izpētījām katru istabu pirmajā stāvā, līdz devāmies uz augšstāvu iekārtoties manā istabā.

- Kāpēc mēs nevaram izmantot galveno guļamistabu?

- Tāpēc, ka tur ir manu vecāku gulta, - saviebusies atbildēju, ielaizdama puisi manā guļamistabā, kas arī nebija nemaz tik maza. Turklāt man palika neērti jau iedomājoties par to, ka gulēšu kopā ar puisi savu vecāku gultā. Alekss iegāzās lielajā gultā un aizstiepa mani līdzi, atkal sākdams mani kutināt. Viņam tiešām patika to darīt; izvairījos un izrāpos no gultas, lai gan draugs centās mani ievilkt atpakaļ.

- Pagaidi, līdz redzēsi pārējo, - sacīju, atvērdama balkona durvis. Sejā uzreiz iesitās ledains vējš, bet es neaizvēru durvis, gribēdama, lai arī Alekss redz šo skatu. Bija jau pavisam satumsis, tomēr joprojām varēja redzēt kalnu aprises un mēness gaismā vizuļojošo ūdeni. Alekss pienāca man klāt un cieši apskāva, lai sasildītu, un lūkojās ārā.

- Šeit ir pasakaini, - viņš nočukstēja. – Nav brīnums, ka tā ir tava mīļākā vieta.

- Paskaties debesīs, - tikpat klusu sacīju, kaut gan neviena cita šeit nebija. Pacēlu galvu, uzlūkojot debesis; tajās mirdzēja miljoniem zvaigžņu.

- Sen neesmu redzējis tik skaistu nakti, - viņš atzinās. Pilsētā tik tiešām reti kad varēja ieraudzīt zvaigznes; tādā daudzumā tās biju redzējusi tikai šeit un okeāna vidū.

- Paldies tev, - čukstēju, piespiedusi galvu viņa krūtīm.

- Par ko? – Aleksam aizlūza balss.

- Vienkārši tāpat. Par to, ka atbrauci man pakaļ un atvedi šurp. Par to, ka tu man esi.

Nākamajā rītā pamodāmies vēlu, un vēl vairākas stundas pavadījām gultā zem biezās segas, negribēdami līst ārā aukstumā, tā vietā apskaudami un kutinādami viens otru. Man bija tik labi kopā ar Aleksu, un es negribēju, lai tas kādreiz beidzas.

Tagad zināju, ka Alekss bija tas cilvēks, kurš sniedza man mieru un cerību labai nākotnei. Jā, varbūt es biju rīkojusies pareizi, izlemjot, ka viņam jāpaliek ar savu bērnu, bet pēdējā mēneša laikā biju apjēgusi, ka nespēšu to izdarīt vēlreiz. Lai jau cilvēki domā, ka esmu egoistiska, taču laimi, ko izjutu kopā ar šo puisi, negribēju zaudēt.

Beidzot izlīduši no gultas un paēduši brokastis, devāmies uz Ņujorku, jo biju apsolījusi mammai atbraukt jau pēcpusdienā, lai palīdzētu sagatavot visu šodienas Ziemassvētku vakariņām. Arī Alekss bija uzaicināts uz šīm vakariņām, jo turēt mūsu attiecības noslēpumā izrādījās pārāk sarežģīti un mamma visu uzzināja jau apmēram nedēļu pēc Pateicības dienas. Mani tas neuztrauca, jo viņa vismaz nepieminēja slepeni sarīkotās vakariņas.

Kad atbraucām mājās, visi ģimenes locekļi rosījās pa dzīvokli. Deizija ar Oliveru skraidīja apkārt, palīdzēdami Viljamam rotāt Ziemassvētku eglīti, bet vairāk gan strīdējās, kurš šogad uzliks pašā augšā Ziemassvētku zvaigzni. Parasti to darīja mazais brālis, taču tagad arī Deizija gribēja pamēģināt.

Apskāvu Viljamu un, atstājusi ar viņiem Aleksu, devos pie mammas, kura rosījās virtuvē, gatavodama uzreiz vairākus ēdienus. Jau no dzīvojamās istabas sajutu vistas smaržu un tagad pamanīju, ka mamma to gatavo cepeškrāsnī.

- Labi, ka esi klāt, - viņa sacīja, aši mani apskaudama un noskūpstīdama uz vaiga. – Palīdzēsi ar desertu, - mamma norīkoja.

- Tu taču zini, ka es nemāku gatavot, - iesmējos.

- Tici man, es arī nemāku, - viņa iedrošinoši pasmaidīja, turpinādama griezt sastāvdaļas salātiem. – Ej pārģērbies un nāc lejā. Tev ir piecas minūtes. – Viņa komandēja. Bija tik patīkami būt mājās. Kad pēc dažām minūtēm nācu lejā no istabas, kur biju pārģērbusies mājas drēbēs, pamanīju, kā Alekss paceļ Deiziju un palīdz viņai uzlikt Ziemassvētku zvaigzni egles galotnē.

- Izskatās, ka viņam patīk bērni, - man pie sāniem pēkšņi sacīja Viljams, rokas sakrustojis uz krūtīm.

- Jā, - smaidīdama pamāju un atgriezos virtuvē, kur pavadīju nākamās stundas, griežot augļus, maisot putukrējumu un vēl dažādas sastāvdaļas, līdz beidzot mums ar mammu iznāca kaut kas līdzīgs svētku kūkai. Paņēmu no skapja šķīvjus un, piegājusi pie vakariņu galda, sacīju Aleksam, kurš sēdēja dzīvojamā istabā uz dīvāna ar dvīņiem blakus:

- Alekss, vai palīdzēsi man?

- Alise, vai tu nevari pati tikt galā? – Pagriezis galvu, Olivers noburkšķēja.

- Jā, Alekss mums stāsta par kuģiem, - Deizija piemetināja. Visi trīs nu bija pagriezušies pret mani; redzēju puiša sejā pavīdam vainīgu smaidu.

- Lai nu paliek, - nomurmināju un pati saliku visu uz galda. Protams, varēju pateikt dvīņiem, ka viņi arī jau bija pietiekami lieli, lai palīdzētu gatavot vai darīt ko citu noderīgu, bet abi izskatījās tik ieinteresēti tajā, ko stāstīja Alekss, ka es vienkārši nespēju pārtraukt viņu sarunu. Viljamam bija taisnība: Alekss tik tiešām mīlēja bērnus.