TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

ČETRPADSMITĀ NODAĻA

Nakti atkal pavadīju Aleksa kajītē, kur jutos visdrošāk un varēju ne par ko nedomāt. Pamodusies lēnām izķepurojos no puiša apskāvieniem, cenšoties viņu nepamodināt. Alekss gulēja ar muti vaļā, un šis skats padarīja mani laimīgu. Ātri nomazgājusies dušā un saģērbusies, steidzos uz tēta un Beatrises kajīti. Pēdējā laikā biju pavadījusi ar viņiem ļoti maz laika, un cerēju, ka abi vēl nebūs kaut kur nozuduši un ka mēs varēsim pabrokastot kopā.

Pieklauvēju pie viņu kajītes durvīm, un tās atvēra oficiants. Iegāju telpā, nemaz netaisīdamās neko paskaidrot. Beatrise sēdēja lielajā gultā un skatījās uz tēti, kurš pie spoguļa centās sasiet kaklasaiti, lai gan parasti to nenēsāja.

- Labrīt, - plati pasmaidīju, pieiedama pie gultas un noskūpstīdama sievieti uz vaiga. Viņa mani apskāva un iečukstēja ausī:

- Tavs tētis jau pus stundu cenšas sasiet kaklasaiti, - viņa ieķiķinājās.

- Neuztraucies, tā nekad nav bijusi viņa stiprā puse, - skaļi atbildēju, pieiedama pie spoguļa un apskaudama tēvu. – Ļauj tev palīdzēt, - smaidīdama sacīju, noņemdama kaklasaiti tēvam no kakla. – Tici man, bez tās tu izskaties daudz labāk, - pasmaidīju, atpogādama augšējo krekla podziņu.

- Laikam jau tev taisnība, - viņš pasmaidīja. – Vai tu kaut ko vēlējies?

- Domāju pabrokastot ar jums, - paraustīju plecus, apsēzdamās uz lielās gultas.

- Piedod, man šodien ir sarunāta tikšanās ar veciem koledžas biedriem, - viņš atteica. - Beatrise šodien nejūtas labi, varbūt paliksi ar viņu kādu laiku? – tētis vaicāja.

- Protams, - pasmaidīju. Nākot šurp, gribēju pabūt kopā ar tēti, bet arī ideja par brokastīm ar Beatrisi likās vilinoša. Viņa bija gudra sieviete un vienmēr varēja ieteikt kaut ko saprātīgu, ja man tas bija nepieciešams. Tētis uzspieda man skūpstu uz vaiga un piegāja arī pie Beatrises. Viņi noskūpstīja viens otru, un tad jau vīrietis aizgāja.

- Vai esi saslimusi? – novilku apavus, iekārtodamās gultā ērtāk. Vēders iekurkstējās, un es aizrāpoju līdz gultas malai, lai sameklētu kaut ko garšīgu. – Tu izskaties bāla. Vai ēdīsi kaut ko?

- Nē, paldies, - Beatrise saviebās. Saliku uz šķīvja dažādus augļus un auzu pārslu putru un iekārtojos sievietei blakus, atbalstīdamās pret lielo spilvenu. – Kaut kā negribas ēst.

- Beatrise, kas noticis? Es taču redzu, ka nejūties labi, - ar pilnu muti runāju. – Vai tētis kaut ko izdarīja?

- Nē, Teilors ir lielisks, - sieviete smaidot atbildēja. – Vienkārši man ir jaunumi, kas mainīs mūsu dzīvi, un nezinu, vai viņš ir tam gatavs, - viņa pasmaidīja un palūkojās uz mani. Kādu brīdi valdīja klusums, un manā galvā jau sāka veidoties visdažādākās domas, sākot ar to, ka Beatrisei bija vēzis un beidzot ar to, ka viņiem tiek konfiscēts kuģis. – Klāj vaļā, citādi es nomiršu no ziņkārības, - nopietni sacīju, nolikdama šķīvi atpakaļ uz ratiņiem.

- Alise, esmu stāvoklī, - viņa klusi atbildēja. Pirmajā mirklī nespēju noticēt savām ausīm, bet tad atplauku smaidā un cieši viņu apskāvu.

- Beatrise, apsveicu! – smejoties iesaucos. Pamanīju, ka viņai acīs bija sariesušās asaras. – Tie taču ir lieliski jaunumi! Tētis būs laimīgākais cilvēks pasaulē!

- Tu domā? – viņa cerīgi vaicāja.

- Protams! Tā, tu viņam to pateiksi šodien pat, skaidrs? Cik nedēļas jau ir? – apņēmīgi jautāju.

- Vismaz astoņas, - viņa pasmaidīja. – Bet, Alise, viņš noteikti būs piedzēries ar saviem koledžas draugiem, es viņam visu pastāstīšu citu dienu...

- Uzzinot šos jaunumus, viņam vismaz būs iemesls piedzerties, - starojoši pasmaidīju. – Piedod, tagad man jāiet, Alekss noteikti nesaprot, kur esmu paudusi, - čivināju, nākamajā mirklī apjēgdama, ka biju pateikusi par daudz. Vai Beatrise mani nosodīs par to, ka pavadu nakti ar Aleksu? Vai viņa to pastāstīs tētim? Cerēju, ka ne. Piecēlos un, uzvilkusi iešļūcenes, sacīju: - Ja tu viņam to nepateiksi, to pateikšu es. – Piekodināju un steidzos prom, nesagaidīdama Beatrises atbildi.

Atgriezos Aleksa kajītē, apjēgdama, ka viņš vēl bija aizmidzis. Uzmanīgi apgūlos puisim blakus, piespiezdamās viņa kailajām krūtīm. Gulēju nekustīgi, nespēdama aizmigt un domādama par mūsu pašu nākotni. Vai mums arī kādreiz būs bērni? Vai mēs dzīvosim uz kāda kuģa un būsim laimīgākais pāris pasaulē? Vienu es zināju noteikti: Alekss bija tieši tas vīrietis, no kura es gribēju bērnus. Pēc dažiem mirkļiem Alekss kaut ko nomurmināja un atvēra acis.

- Sveiks, - čukstēju, pastiepdamās, lai viņu noskūpstītu. Draugs pasmaidīja, ieskaudams mani apskāvienā.

- Tu esi apģērbusies, - viņš konstatēja. – Vai kaut kur biji?

- Jā, pie mīļākā, - ieķiķinājos, un Alekss pasmaidīja par manu joku. – Brokastoju ar Beatrisi. Izrādās, man drīz būs vēl viens brālītis vai māsiņa, - stāstīju. – Tikai viņa baidās to atklāt tētim. Domā, ka tētis tam nebūs gatavs, lai gan viņam taču esmu arī es. – Alekss ļoti uzmanīgi klausījās, tad piesardzīgi atbildēja.

- Tas neko nemaina. Visi vīrieši baidās ziņu par bērnu, lai cik gadu viņiem būtu.

- Tu arī, - skatīdamās griestos čukstēju, tikai nākamajā brīdi apjēgdama, cik noskumusi izklausījos.

- Es tik tiešām neesmu gatavs bērniem, - viņš iesmējās. Piespiedu sevi pasmaidīt. – Lai nu kā, mēs vēl esam pārāk jauni, lai par to domātu, - puisis sacīja, pieliekdamies, lai mani noskūpstītu. Aleksam bija taisnība – man bija tikai astoņpadsmit, es pat nebiju sākusi mācīties universitātē, man nevajadzēja bēdāties par to, ka viņš vēl negribēja bērnus. Es arī negribēju bērnus, ne jau tagad.

- Alekss... - atrāvos no viņa lūpām; biju satvērusi puiša seju plaukstās un lūkojos viņam acīs. – Saki, vai tu esi domājis par mūsu nākotni? Es domāju, pēc dažiem gadiem?

- Protams, es par to domāju, - puisis atbildēja, noveldamies atpakaļ uz muguras. Kādu brīdi valdīja klusums, tad viņš aizsmakušā balsī sacīja: - Zini, es vienmēr esmu sapņojis par vismaz trīs bērniem.

- Es arī, - čukstus atbildēju. – Es arī.