TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

ČETRDESMIT SESTĀ NODAĻA

Bija tik dīvaini sagaidīt Jauno gadu prom no mājām, prom no rosīgās Ņujorkas, vecākiem un dvīņiem, tomēr biju blakus mīļotajam puisim un draugiem. Kas gan varēja būt vēl labāk?

Visu dienu klausījos Marijas čalošanā par to, cik skaisti bija svinēt šos svētkus tieši uz kuģa, cik brīnišķīgi pusnaktī izskatījās debesis ar zvaigznēm un salūta ugunīm.

Kad beidzot pienāca vakars, devāmies uz Aleksa vecāku kajīti, kur jau bija saklāts milzīgs svētku galds. Metjū jau rotaļājās ar Aleksa mazo māsu, bet pats puisis vēl nebija atnācis. Oficianti staigāja turpu šurpu, nesot ēdienus.

- Sveikas, meitenes! – Aleksa mamma iesaucās, sasizdama plaukstas. – Alise, tu izskaties burvīgi! – viņa smaidot pavēstīja, aplūkodama mani no galvas līdz kājām. Biju uzvilkusi viņas dāvināto kleitu un kaklarotu. Viņa pati to bija izvēlējusies, kā gan es varēju izskatīties slikti?

Drīz vien ieradās arī Alekss ar Pārkeru, ģērbušies smokingos. Nobučoju Aleksu uz vaiga, un mēs devāmies pie galda.

Vakariņojot sarunājāmies par visu iespējamo – gan par pagājušo gadu, gan par plāniem un mērķiem nākamajiem divpadsmit mēnešiem. Marija aizrautīgi stāstīja, cik ļoti gribētu dziedāt vēl ar kādu pasaules slavenu zvaigzni, un arī pārējie izklāstīja savus sapņus.

- Es gribētu atrast citu darbu uz kuģa, - Pārkers pēkšņi sacīja. Visu acis pievērsās puisim. Tāpat kā pārējie, arī es biju izbrīnīta par šiem vārdiem. Pārkers bija kā radīts glābēja darbam, kāpēc viņš vēlējās to mainīt? – Nē, man patīk mans darbs, - viņš iesmējās, paceldams gaisā abas rokas, it kā aizstāvoties. – Tomēr gribētos kaut ko nopietnāku. Turklāt par glābēju un peldēšanas instruktoru var strādāt tikai vasarā, - puisis paraustīja plecus.

- Skat, tagad mūsu labākais draugs ir kuģa direktors, varbūt atradīs kādu darbiņu, - Metjū iesmējās, uzsizdams Pārkeram pa plecu. Pamanīju, ka Alekss izskatījās neērti, negaidīdams šos vārdus.

- Varbūt arī atradīsies, - viņš pēc mirkļa atbildēja, viegli pasmaidīdams. – Tev taču tagad jākļūst nopietnākam, - Alekss zīmīgi palūkojās uz Pārkeru. Par ko viņi runāja?

- Labi, beidziet, tūlīt jau būs divpadsmit! – Aleksa tētis viņus pārtrauca, satverdams šampanieša glāzi. Atkal sākām čalot cits caur citu un sagaidījām Jauno gadu ar gavilēm, sitot glāzes un smejoties.

- Gribu jums novēlēt, lai pavadāt šo gadu ar cilvēkiem, kurus mīlat, - Aleksa mamma plati pasmaidīja, noskūpstīdama vīru. Jutu, kā puisis apskauj manu vidukli un cieši piespiež mani sev klāt.

- Man jau ir tāds cilvēks, - viņš iečukstēja man ausī. Ieķiķinājos, noskūpstīdama puisi. Pamanīju, ka arī Pārkers un Marija ir apskāvušies. Pēc brīža Pārkers satvēra draudzeni aiz rokas un kaut kur veda; Marija izskatījās izbrīnīta.

- Tieši tāpēc es gribu kaut ko teikt, - Pārkers skaļi sacīja, pievērzdams visu klātesošo uzmanību. Palūkojos augšup uz Aleksu, cerēdama, ka viņš zina, kas notiek.

- Skaties, - viņš tikai nočukstēja. Jau nākamajā mirklī Parkers izvilka no kabatas mazu kastīti un nostājās Marijas priekšā uz viena ceļgala. Meitenei no šoka atvērās mute, un viņa aizklāja to ar plaukstām.

- Marij, vai tu precēsi mani? – Pārkers jautāja, mazliet stomīdamies. Satvēru Aleksa plaukstu un cieši to saspiedu; man acīs sariesās prieka asaras.

- Protams, - Marija raudādama atbildēja, un ļāva puisim uzvilkt gredzenu pirkstā.

- Mēs esam saderināti! – Pārkers iesaucās, apskaudams draudzeni, kad bija piecēlies kājās. Metos pie Marijas un cieši viņu apskāvu. Mēs raudājām no prieka un apskāvāmies, kamēr viņa centās parādīt man savu gredzentiņu.

Tajā mirklī apjēdzu, ka šis būs labs gads. Es vēl nezināju, kas ar mani notiks turpmāk, bet galvenais, ka biju kopā ar cilvēkiem, kurus mīlēju.