Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 3

- Otrajā stāvā, trešās durvis pa labi ir tava istaba. - Emma teica, kad mēs ienācām mājās, - Centāmies iekārtot tavā stilā, pēc Džonsones kundzes stāstītā. Tad izkrāmē čemodānu un pēc tam vari darīt ko gribi. Jūties kā mājās. Māju, protams, dedzināt nevajag, bet tu saprati mani. Ja iesi pastaigāties, nekur tālu neej un ilgi neaizturies. -
- Tu kaut kur brauksi? - nesapratu, kāpēc viņa man to visu saka uzreiz, nevis vienārši izrāda māju.
- Jā, man ir jābrauc uz darbu. 19:00 mēs ar tavu audžutēvu būsim atpakaļ, tāpēc, ja kaut kur iesi, esi ap to laiku atpakaļ. -
- Jā, protams. Atā. - es viņai uzsmaidīju un pagriezos, lai dotos augšā.
- Gabij, pagaidi, - Emma mani apturēja. - Ņem šo kredītkarti un tērē, cik gribi. -
- Tas nav nepieciešams, tiešām. -
- Gabriela, mēs saprotam, kāda bija tava dzīve iepriekš, bērnu namā. Nekādas brīvības, ierobežoti līdzekļi. Mēs nemēģinam tevi uzpirkt, mēs vienkārši gribam, lai tu izbaudi visu to, ko nespēji visus šos gadus. -
- Jā, bet es neesmu radusi tā baigi tērēties. -
- Labi, netērējies. Bet pieņem šo kā dāvanu no mums. Nauda tev tāpat būs nepieciešama. Un tu taču negribi izlikties nepateicīga, vai ne? -
- Labi, paldies. - es viņai uzsmaidīju.
Emma aizgāja, bet es, savukārt, gāju uz savu jauno istabu. Sameklējusi pareizās durvis, es tās atvēru un iegāju iekšā. Tā tik tiešām izskatījās pēc istabas, par kuru biju sapņojusi. Es jutos tik dīvaini, jo visus šos gadus es biju sapņojusi par ģimeni, kurā man nekā netrūks. Par ģimeni, kas dos man brīvību un ļaus īstenot manus kvēlākos sapņus. Par savu personīgo istabu, iekārtotu tā, kā es vēlos. Par divstāvu māju, kurā es varēšu dzīvot. Un tagad tas viss bija piepildījies. Vienā dienā. Un kurš teica, ka dzīve ārpus bērnu namam ir vēl sliktāka? Tā ir lieliska!
Izkrāmējusi visas savas mantas es izlēmu doties pastaigā. Pa ceļam uz šejieni es redzēju parku, tāpēc, pārģērbusies, ielikusi savā pleca somiņā telefonu, austiņas un maku, es devos uz turieni.
Parks bija tāds pats kā visi citi - koki, soliņi, puķu dobes, strūklaka parka vidū un saldējuma bodīte blakus tai - , un tomēr kaut kas lika man šo parku iemīlēt, kaut gan esmu šeit pirmo reizi. Lēnu garu es aizstaigāju līdz saldējuma bodītei blakus strūklakai, un, nopirkusi sev karameļu saldējumu, es apsēdos uz viena no soliņiem, kas bija pretī strūklakai. Spīdēja saule, es izbaudīju savu karameļu sadlējumu, izbaudīju brīvību. Austiņās skanēja kaut kāda jautra dziesma, kuru es pat īsti neievēroju, jo man bija vienalga.
Es nezinu, cik ilgi es tā sēdēju, bet es attapos tikai tad, kad sāka smidzināt lietus. Tas liecināja par to, ka bija laiks doties mājās. Kad biju izgājusi no parka teritorijas, lietus bija pieņēmies spēkā, un bija dzirdams arī pērkons, tāpēc es sāku skriet. Viss būtu bijis labi, ja es nebūtu uzskrējusi virsū kaut kādam puisim, iegrūzdama viņu pelķē, un pati uzkrizdama viņam virsū.
- Es atvainojos, es netīšām. - es teicu, kad biju piecēlusies.
- Vajag skatīties, kur ej, žurka mazā. - puisis man atcirta un piecēlās. No viņa drēbēm pilēja lietus ūdens.
- Žēl, ka tu tajā peļķē nenoslīki. - ja viņš ir tik rupjš pret mani, kāpēc gan es tāda nevarētu būt?
- Jūtu līdz. Tavas cerības nepiepildījās. - viņš teica ar tēlotu līdzjūtību.
- Nu, vismaz es sabojāju tavas drēbes. Un garastāvokli. Vai arī tu vienmēr tāds esi? - es pasmaidīju viltus smaidu.
- Es tāds esmu katru reizi, kad ieraugu tādas žurkas, kā tu. - puisis atcirta. - Ceru, ka mēs vairs netiksimies. -
- Abpusēji. - es viņam atcirtu un devos uz māju pusi. "Lieliski" teicu savās domās, "esmu šeit pāris stundas un man jau ir ienaidnieks.