Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 34: Part 2

Troja skatapunkts
Bija pagājušas tieši piecas minūtes kopš brīža, kad Brianna man bija pateikusi par manu "privilēģiju", un tad pa durvīm ienāca Adrians.

- Es laikam iešu. - Brianna teica, izlīdusi no gultas.

- Tas nav obligāti. Tu vari palikt. - Adrians viņai uzsmaidīja. Taču tas nebija viens no tiem mīlestības pilnajiem smaidiem. Bet tas nebija arī viltus smaids. Tas bija vienkāršs, laipns un draudzīgs smaids. Nekas vairāk. Vēl mēnesi atpakaļ es par to būtu priecājies, bet tagad... Tagad es būtu laimīgs, ja Brianna būtu ar Adrianu. Tas visu padarītu vienkāršāku.

- Tik tiešām, Brī. Tu vari palikt, ja vēlies. - es atbalstīju Adriana domu.

- Nē, puiši. - Brianna teica, būdama jau pie durvīm. - Es šobrīd esmu vajadzīga Gabrielai. Un domāju šobrīd ir īstais brīdis jums abiem parunāt. - nesagaidīdama mūsu atbildi, Brianna vienkārši izgāja ārā no istabas.

- Kā pavadījāt laiku? - es centos iesākt sarunu ar diezgan banālu jautājumu.

- Normāli. - Adrians paraustīja plecus.

- Forši. - es īsi atbildēju. Un tad iestājās klusums. Neveikls klusums, kuru es izlēmu pārtraukt. - Briannai taisnība, mums ir jāparunā. -

- Jā. - Adrians piekrītoši pamāja ar galvu. - Varbūt aizejam uz ēdnīcu? Parunāsim par to pie kafijas un saldējuma? -

- Priekškam? - es saraucu uzacis. Nē, man nebija nekas pret, es vienkārši centos saprast, kāpēc šāda ideja viņam bija ienākusi prātā.

- Es negribu, lai šī saruna noritētu tādā saspringtā gaisotnē. - Adrians paskaidroja savu lēmumu. - Nu, ko teiksi? Iesim? -

- Jā, protams. - es viņam piekritu, un mēs kopā devāmies uz ēdnīcu.

Kādam varētu šķist dīvaini, ka tik vēlu vakarā var aiziet uz ēdnīcu un dabūt kafiju un saldējumu. Bet šī nebija gluži ēdnīca, tikai mēs viņu tā saucām. Tā bija vairāk kā liela virtuve, un ēdienu mēs te varējām dabūt jebkurā diennakts laikā.

Uztaisījuši sev kafiju un paņēmuši no saldētavas saldējumu, mēs apsēdāmies pie viena no galdiņiem un uzsākām sarunu.

- Tātad, - Adrians iesāka, - kas starp jums abiem ir? -

- Ko tu ar to domā? Starp mums nekā nav. -

- Es domāju tādā ziņā, kas starp jums abiem ir noticis. Ne tikai šodien, šeit, bet arī pirms tam. -

- Tas ir garš stāsts. - es nopūtos.

- Tieši tāpēc mēs esam šeit, lai par to parunātu. - Adrians centās pasmaidīt. - Un tu zini, ka esmu gatavs tevi uzklausīt jebkurā brīdī. Labākie draugi uz mūžu, atceries? -

Es pasmaidīju. Mēs ar Adrianu esam draugi kopš pašas bērnības jeb, kā saka, "no pamperiem". Kad mums bija apmēram 5 gadi, mēs apsolījām paši sev, ka būsim labākie draugi uz mūžu, un līdz šim mēs savu solījumu bijām cītīgi pildījuši. Līdz brīdim, kad uzradās Gabriela.

- Labi, tad klausies. - un es pastāstīju viņam visu. Sākot no tā brīža, kad Gabriela mani nejauši iegrūda peļķē, līdz tam, kas notika pirms Gabriela aizgāja pastaigāties ar Adrianu. Un Adrians klusējot mani uzklausīja, reizēm saprotoši pamājot ar galvu.

- Tu viņu mīli? - bija vienīgais, ko Adrians man pajautāja, kad biju beidzis savu stāstījumu.

- Es...- uz kādu brīdi es vienkārši klusēju, skatīdamies vienā punktā un censdamies rast atbildi uz Adriana tik elementāro jautājumu. - Es attiecībā pret Gabrielu neesmu simt procentīgi pārliecināts ne par ko. -

- Bet... Pamēģini aprakstīt, ko tu jūti pret viņu. -

- Ko es jūtu? - es pārajutāju, kaut gan tam nebija jēgas.

- Kādas ir tavas sajūtas attiecībā pret viņu? - Adrians pārfrāzēja savu teikto, kaut gan es biju sapratis to no pirmās reizes.

- Ja viņa atnāktu pie manis lietainā dienā, es viņu sākumā neielaistu un ļautu salīt, bet pēc minūtēm piecām ielaistu iekšā, lai viņu sasildītu savā apskāvienā. - es nezinu, kāpēc, bet šis man likās vispiemērotākais paskaidrojums. - Zini to sajūtu, kad šķiet, ka cilvēku reizē gan ienīsti, gan mīli? -

- Tu esi iemīlējies, vecīt. - Adrians uzsmaidīja. - Kaut gan nē. Tu viņu mīli. Tā pa īstam un neprātīgi. -

- Varbūt tev ir taisnība. Bet tam nav nekādas jēgas. - es nolaidu savu skatienu uz leju, bakstīdams ar karoti savu plombīra saldējuma porciju.

- Nu, kāpēc gan nav jēgas? -

- Tāpēc, ka viņa drīzāk būs ar tevi, nekā mani. Esmu visu salaidis grīstē, saproti? Un ir par vēlu kaut ko glābt. Viss. Cauri. - es biju tuvu tam, lai sāktu bļaut.

- Nekad nav par vēlu, Troj. - Adrians mierīgi teica. - Vienkārši vajag pacensties visu izlabot. -

- Nav vērts. - es klusi nomurmināju zem deguna.

- Nekad nesaki tā. Nepadodies, es neļaušu tev padoties. -

- Kaut kur es to biju jau dzirdējis. -

- Jā, to es tev teicu, kad... Kad Emīlija bija it kā pazudusi. - Adrians piesardzīgi teica.

- Vēsture atkārtojas. Toreiz nebija vērts. Un tagad arī nē. -

- Kāpēc tu tik ļoti esi ieciklējies uz to, ka nekas nesanāks? -

- Gabriela mani ienīst. Un tu... Tu viņai noteikti patīc. Jums noteikti viss sanāks. -

- Troj, viņa ir simpātiska, jā, bet es nekad nevarētu tā pret tevi izrīkoties. Galu galā, tev pret viņu ir jūtas, bet man tikai simpātijas, kas pēc kāda laika pāries. -

- Vienalga. Viņa mani tāpat ienīst. -

- Un, ja es pateiktu, ka tā nav? Domāju, viņa pret tevi nav gluži vienaldzīga. -

- Tu tā saki tikai, lai es nomierinātos. -

- Ir daudzi faktori, kas liecina par pretējo. Padomā, tad, kad tu mēģināji viņu noskūpstīt, viņai abas reizes bija iespēja to novērst daudz ātrāk, bet kaut kas taču viņu atturēja, vai ne? -

- Nu, principā jā... - es domīgi novilku. Adriana teiktajā bija daļa patiesības. Viņa tik tiešām varēja visu novērst vēl pirms manas lūpas tuvojās viņējām.

- Šodienai pietiks visas šīs drāmas, bet rīt noteikti pasauc viņu pastaigā. Un, Dieva dēļ, nesabojā neko. Kas to lai zin, varbūt šī ir tava pēdējā iespēja visu labot? Izmanto to, un šoreiz pacenties neko nesalaist grīstē. -

- Tev taisnība. - es piekrītoši pamāju ar galvu. - Un... Paldies. -

- Par ko? - Adrians viegli iesmējās.

- Par sapratni un padomu. -

- Vienmēr gatavs uzklausīt, brāl. - Adrians uzsita man pa plecu.

TĀTAD! Lūdzu nenokrāmēt mani ar jautājumiem par to, kas ir tā Emīlija. Laika gaitā jūs to uzzināsiet. Mans stāsts sastāv no kaut kādiem noslēpumiņiem un intrigām, saprotiet? Vienkārši man šķiet, ka tā ir interesantāk. Jo tad jūs mēģināsiet tos atklāt un saprast vēl pirms es tos atklāju jums. Nu, vismaz man ir tā. Man pašai patīk grāmatas, filmas, seriāli ar intringām un noslēpumiem, tāpēc arī mans rakstīšanas "stils" ir tāds. Paldies!