Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 12

Atvadījusies no Sema, es devos mājās. Man nebija ko darīt, tāpēc es izlēmu uzkāpt bēniņos un paskatīties, kas tur ir. Paņēmusi atslēgu no priekšnama un uzkāpusi bēniņos, es ieraudzīju tukšu telpu. Šeit patiešām nekā nebija - tikai tukšums un divi lieli logi katrā galā. Pa vienu logu varēja redzēt ielu, pa otru: Troja māju. Tikai tagad pamanīju, cik tuvu viena otrai atrodas mūsu mājas. Pieejot pie loga pretī Troja mājai, es varēju redzēt Troju, kas stāvēja un skatījās uz mani no savas mājas bēniņu loga. Viņš stāvēja tieši man pretī, un man šķita, ka viņš ir rokas stiepiena attālumā. Un es nepārspīlēju - mūsu mājas tik tiešām atradās tik tuvu viena otrai. Ieraudzījis mani, Trojs pagrieza baltu lapu ar uzrakstu pret mani.
"Es zināju, ka tu atnāksi" vēstīja lapa.
Es jautājoši pacēlu vienu uzaci, skatoties uz viņu. Viņš apgrieza lapu otrādi, un uz tās es redzēju vēlvienu uzrakstu.
"Atnāc pie manis 20:00"
Es noraidoši pamāju ar galvu un redzēju, ka Trojs iet prom. "Paldies Dievam!" nodomāju. Taču mana laime nebija ilga: burtiski pēc 5 minūtēm Trojs jau bija manos bēniņos.
- Nu ko tev vajag? -
- Tev obligāti jāatnāk. - Trojs teica. Viņa acīs es saskatīju cerības dzirkstelīti. "Vai viņam tiešām tas ir tik svarīgi?"
- Jo? -
- Vajag? -
- Ja nu tu esi maniaks un gribi mani izvarot? -
- Ja es būtu maniaks un gribētu tevi izvarot, es jau sen būtu to izdarījis, un tu tagad gulētu kaut kādā grāvī bez dzīvības pazīmēm. -
- Ko? -
- Aizmirsti. Vienkārši atnāc. Es gribu apsveikt tevi dzimšanas dienā. -
- Uz priekšu, kāpēc tu to nevari izdarīt tieši šeit un tagad? -
- Man ir ieplānots kaut kas cits. -
- Piedod, bet es neesmu tava lellīte, kuru tu izrīkosi, lai īstenotu savus plānus. -
- Labi, ja negribi pa labam, būs pa sliktam. Bet atceries: es tev piedāvāju atnākt labprātīgi. -
- Un ko tu izdarīsi? - es centos saglabāt mieru, bet esmu simt procentīgi pārliecināta, ka man tas nesanāca. Pēc notikuma laivā es skaidri sapratu, ka ar Troju joki mazi, bet es tik un tā netaisījos svilpot pēc viņa stabulītes.
- Es tevi aiznesīšu pie sevis un turēšu līdz 20:00. -
- Tu to..- gribēju iebilst, bet Trojs jau bija mani pārmetis pāri plecam un nesa lejā. - nedarīsi. -
- Tu tiešām domāji, ka es to nedarīšu? - varu derēt, ka Troja seju tagad rotāja pašapmierināts smaids.
- Es cerēju. - nopūtos.
- Kas te notiek? - jautāja Nika, kad mēs bijam viesistabā.
- Es aizņemšos Gabrielu līdz vakaram. Dzimšanas dienas pārsteigums. -
- O, nu labi, balodīši. Līdz vakaram, Gabij. - Nika ieķiķinājās.
- Līdz vakaram! - es paspēju viņai pateikt, pirms Trojs mani iznesa no mājas. Beidzot, kad mēs jau bijām pie Troja, viņš mani palaida.
- Un ko man darīt visu šo laiku? -
- Mēs varam paskatīties filmu? - Trojs piedāvāja.
- Garlaicīgi. -
- Tad ko tu piedāvā? -
- Ejam ārā. Es redzēju, ka šodien parkā ir dažādi karuseļi. -
- Es jau domāju, ka tu nepiedāvāsi. -
Es viņam uzsmaidīju un mēs devāmies ārā. Varbūt Semam ir taisnība, un man tiešām vajag ļaut viņam mani iepazīt?