Chapter 1

2.6K 169 1
                                    

19.jūlijs

Es sēdēju uz palodzes istabā, skatījos pa logu un vienkārši ļāvos savām domām, līdz tās iztraucēja klauvējiens pie istabas durvīm.
- Nāciet iekšā! - pabļāvu turpat no palodzes.
Istabas durvis atvērās un pa tām ienāca bērnu nama direktore Sāra Džonsone un sveša sieviete.
- Sveika, Gabriela! - iesāka Džonsones kundze, - šī ir Emma Bleika, tava jaunā audžumāte.
Šie vārdi satricināja mani. Es neko neatbildēju, vienkārši pētīju savu jauno audžumāti.
- Gabriela! Kur tavas manieres? Tūlīt pat norāpies no tās palodzes, beidz pētīt Bleikas kundzi un sasveicinies ar viņu! - Džonsones kundze nedaudz paaugstināja balsi. Tieši tā: nedaudz paaugstināja, nevis bļāva. Viņa nekad nebļauj, un par to es viņu cienu.
- Atvainojos, - nokāpu no palodzes, - Labdien, Džonsones kundze un labdien, Bleikas kundze
- Es būtu ļoti priecīga, ja mēs varētu pāriet uz "Tu". - Bleikas kundze pasmaidīja, - sauc mani par Emmu.
- Labi, Bl..tas ir, Emma. - atsmaidīju pretī.
- Tā, iepazīstinājusi jūs esmu, visi nepieciešamie dokumenti parakstīti, atliek tikai tev, Gabij, salikt čemodānu un tad viss, varēsi doties uz jaunajām mājām. Tikmēr mēs ar Bleikas kundzi varam padzert tēju un parunāt. - Džonsones kundze un Emma jau gāja ārā no manas istabas.
Apmēram 10 minūšu laikā es jau biju salikusi čemodānu un devos lejā uz Džonsones kundzes kabinetu. Jā, 10 minūšu laikā, jo man īpaši daudz nekā nav. Pie kabineta durvīm es pieklauvēju.
- Ienāciet! - dzirdēju Džonsones kundzes balsi. Daudz nedomādama, es atvēru durvis un ienācu.
- Esmu gatava. -
- Tik ātri? - Emma, škiet, bija izbrīnīta, - nu labi, mēs varam doties, bet tu negribi ne no viena atvadīties?
- Patiesībā, - iesāku, - gribu. No Džonsones kundzes. -
- Labi, tad es jūs atstāšu divatā un gaidīšu tevi mašīnā. - Emma piecēlās un izgāja ārā no kabineta.
- Jūs zinājāt, ka mani adoptēs, vai ne? -
- Es zināju jau nedēļu iepriekš, bet es negribēju tev to teikt. -
- Kāpēc? Vai tad tas nebija jāapspriež ar mani? - biju sašutusi.
- Bija, bet es zināju, kāda būs tava reakcija. Tu nepiekristu. - Džonsones kundze taisnojās.
- Protams, ka nepiekristu! - nedaudz skaļāk pateicu.
- Gabij, tu man pa šiem 15, gandrīz 16 gadiem, esi kļuvusi ļoti tuva. Tu jau zini, ka es labprāt tevi adoptētu, ja vīrs ļautu. Tu esi pelnījusi ko labāku par bērnu namu, tu esi pelnījusi pilnvērtīgu ģimeni. Laimi. -
- Piedodiet, - jutu, ka acu kaktiņi piepildās ar asarām, - man vienkārši jūs pietrūksiet ļoti. -
- Tici man, Gabij, tu man arī ļoti pietrūksi. Bleikas kundze un kungs ir ļoti labi cilvēki. Viņi par tevi labi parūpēsies. - arī pār Džonsones kundzes vaigiem ritēja asaras. Es neko nebiju spējīga atbildēt, tāpēc vienkārši apskāvu viņu. Viņa mani vēl ciešāk apskāva un noskūpstīja uz pieres,- Paliec sveika, Gabij! -
- Uz redzēšanos, Džonsones kundze! - es pēdējo reizi apskāvu viņu un gāju uz mašīnu, kur mani jau gaidīja Emma.
- Gatava? - jautāja Emma, kad es jau biju ielikusi čemodānu bagāžniekā un iesēdusies mašīnā.
- Jā.

Mīlestība bez nosacījumiemTahanan ng mga kuwento. Tumuklas ngayon