Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 40

Troja skatapunkts, vakariņas

Mēs jau apmēram pusstundu sēdējām pie vakariņu galda un baudījām manas mammas gatavotos ēdienus, taču Gabriela vēl ne reizi nebija man uzmetusi skatienu. Viss, ko viņa šovakar pateica, bija "labvakar", kad viņa tikko ienāca pa manas mājas durvīm. Turklāt, tas pat nebija domāts man. Dzīvību pie vakariņu galda uzturēja tikai mūsu vecāku aizrautīgā saruna: mēs ar Gabrielu klusumā ēdām, pievēršot savu skatienu ēdienam.

- Ko jūs abi tādi nerunīgi, klusējat? - mans tētis pievērsās mums, kad viņiem, acīmredzot, bija beigušās tēmas sarunām.

Es pats nezināju, kas noticis Gabrielai, tāpēc nolēmu vienkārši noklusēt un pacēlu savu skatienu uz Gabrielu, gaidot viņas atbildi. Šķiet, arī Gabriela bija nolēmusi noklusēt un gaidīja manu atbildi, jo arī viņa bija pacēlusi savu skatienu un pievērsusi to man. Pirmo reizi šajā vakarā mūsu skatieni sastapās.

- Troj, Gabriela, - Džeisons uzrunāja mūs abus, - es vēlos jums abiem atvainoties par šo rītu. Es pats kādreiz biju jaunietis, un zinu, kas notiek tādās ballītēs, tāpēc nekontrolēju sevi. -

- Viss kārtībā, Džeison. - Gabriela viegli uzsmaidīja. Starpcitu, arī pirmo reizi šajā vakarā.

- Ar to es gribēju pateikt, ka jums nav jāuzvedās tā, it kā viens otru nepazīstat. - Džeisons turpināja. - Es ļoti ceru, ka tas nav ietekmējis jūsu abu attiecības, jo, patiesību sakot, jūs esat labs pāris.

- Mēs neesam pāris, - Gabriela nokrekšķinājās un uzmeta man vēlvienu skatienu.

- Neuztraucies, Gabij, Trojs vienkārši ir nedaudz lēns. - mana mamma iejaucās sarunā. Burvīgi, mamm. Paldies.

- Ak, varbūt pat Trojam nav nekāda sakara ar to, - arī Emma izlēma pievienoties sarunai, - Gabriela ir diezgan ietiepīga. -

- Tas nekas, ka es vispār esmu šeit un visu dzirdu? - Gabriela pievērsās Emmai, taču viņa neizklausījās aizkaitināta vai dusmīga, kaut gan teikuma konteksts varēja skanēt diezgan draudīgi.

- Es domāju, ka viņi abi ir gana ietiepīgi un melo gan paši sev, gan viens otram. - beidzot kāds pateica kaut ko tiešām patiesu un gudru. Aplausi manam tēvam.

- Tad varbūt tomēr ļausiet mums apspriest to pašiem? - es atbildēju uz viņu visu viedokļiem.

- Es sapratu..., - mana mamma lēnām novilka. - jūs varat iet augšā aprunāties, vakariņas tāpat beigušās. Un filmu mēs varam paskatīties arī četratā. -

- Nē, nē, tas nav nepieciešams. - Gabriela neveikli uzsmaidīja.

- Ejiet vien, ejiet. - mamma piemiedza man ar aci.

Nebiju domājis, ka to teikšu, bet šoreiz es biju pateicīgs, ka mana mamma visu pārprata, jo tas man nāca tikai par labu. Gabriela neatteiks manai mammai, un savādāk man neizdosies ar viņu parunāt, vai ne?

Mēs abi piecēlāmies no galda un devāmies uz manu istabu, atstājot mūsu abu vecākus ļoti priecīgus.

Gabriela klusi iegāja manā istabā, taču, kad es gribēju pārtraukt klusumu, Gabriela sāka kliegt man virsū vārda ''kliegt'' vistiešākajā nozīmē, - Tevis dēļ viņi tagad domā, ka mēs abi esam viens otrā iemīlējušies, bet nevaram atzīties! Paldies tev liels, ka bojā manu dzīvi! -

- Ko es tādu izdarīju? - es uzmanīgi pajautāju.

- Nu, sāksim ar to, ka tu šodien picērijā sarīkoji ļoti stulbu greizsirdības scēnu un...-