Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 50

Gabrielas skatpunkts

*Flashback*

Mēs ar Troju baudījām pastaigu parkā, pa ceļam plānojot, kā es svinēšu savu 19. dzimšanas dienu, līdz pie mums pieskrēja kāda meitene.

- Troj! - meitene, acīmredzami, savu uzmanību bija pievērsusi tieši Trojam.

- Mēs esam pazīstami? - Trojs rūpīgi nopētīja svešo meiteni.

- Nespēju noticēt, ka pēc visa tā, kas notika starp mums toreiz, Ņujorkā, tu tagad izliecies, ka nepazīsti mani. -

- Meitenīt, es nezinu, kā tu vispār uzzināji manu vārdu, bet es tevi redzu pirmo reizi... -

- Troj, es esmu stāvoklī, no tevis. - meitene pēkšņi iesaucās. Dīvaini, ka es nebiju pamanījusi viņas vēderu no paša sākuma. - Sestais mēnesis. Mums būs meitiņa. -

- Sestais mēnesis? Ņujorka... Tas ir tad, kad tu brauci it kā pie savas vecmāmiņas? Pusgadu atpakaļ. Tad tāda tev vecmāmiņa bija? - es centos saglabāt mieru tik daudz, cik vien šādā situācijā iespējams.

- Gabij, tu zini, ka es tevi mīlu. Es nekad tā nedarītu... - Trojs pacēla manu zodu un ieskatījās man acīs, taču es novērsos.

- Pārāk daudz sakritību, Troj. -

- Es nespēju noticēt, ka tu tici kaut kādai meitenei uz ielas. -

- Un es nespēju noticēt​, ka tu meloji. -

- Es pierādīšu, ka es nemeloju. Es pierādīšu, ka viņa melo. -

- Kā? - es, bezizejā, nopūtos.

- Es nezinu, bet es atradīšu veidu. -

- Es netaisos gaidīt, Troj. Es domāju, ka ir pienācis mums laiks šķirties. -

- Tā vienkārši? -

- Jā. - es aizgriezos, juzdama kā asaras krājas manos acu kaktiņos.

- Gabriela... - Trojs mani saķēra aiz rokas un pagrieza pret sevi. - Tu mani vispār mīli? -

- Kāda tam nozīme. - es notīrīju asaru, kas padevīgi nobira pār maniem vaigiem.

- Liela nozīme, mana dārgā. - Trojs noslaucīja pārējās asaras, kas nu jau straumēm bira pāri maniem vaigiem. - Es tagad tev ļaušu iet, bet zini, ka, līdz brīdim, kad atradīšu veidu kā pierādīt, ka nekad neesmu tevi krāpis, es neuzskatīšu, ka esam oficiāli šķīrušies. Un es neklausīšos tajā, ko teiksi tagad, dusmu uzplūdumā. Mēs nešķiramies, saprati? -

Viņš noskūpstīja mani uz pieres un aizgāja. Un tā bija pēdējā reize, kad es viņu redzēju.

*Tagadne*

Es sēdēju virtuvē, malkojot kafiju un domājot par to, ka pēc dažām stundām būšu oficiāli precējusies. Ar Adrianu. Sešus gadus atpakaļ es būtu par to smējsusies, bet tagad... Ja pavisam godīgi, tad man vēl joprojām nāk rūgti smiekli par visu šo situāciju. Es taču biju sev nosolījusies, ka neplānošu plānus un nākotni, bet tomēr ar Troju man viss bija izplānots. Varbūt tieši tāpēc bija sāpīgi: jo pajuka visi, manas spožās nākotnes plāni. No pozitīvās puses, es taču vēljoprojām varēju tos plānus īstenot, tikai ne ar Troju. Varbūt tā tas šajā dzīvē ir nolemts? Tas, ka mēs izplānojam savu nākotni ar citu cilvēku, bet beigu beigās tos piepildam ar pilnīgi citu? Ne visos gadījumos, protams, bet es ticu, ka daudzi cilvēki ir saskārušies ar to. Arī es. Manas, ne pārāk optimistiskās, domas iztraucēja pavisam negaidīts zvans pie durvīm. Es nevienu negaidīju.