Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 43

Troja skatapunkts

Šodien bija piektdiena. Dīvaina piektdiena. Sliktā ziņā.

Pirmkārt, Briannas nebija skolā, jo viņa bija apslimusi. Otrkārt, Gabriela kaut kur pazuda visus starpbrīžus. Būtu vieglāk viņu "noķert", ja mēs mācītos vienā klasē.

Noskanēja zvans un es izgāju no vēstures klases, gaiteņa galā ieraugot Gabrielu, kura steidzās prom, pat mani nepamanījusi. Es izlēmu nesaukt viņu un vienkārši izsekot viņu, lai noskaidrotu, kur viņa visu laiku pazūd. Gabriela bija uzgājusi otrajā stāvā un iegāja aktu zālē.

Es apstājos pie durvīm un mēģināju saklausīt sarunu, kuras patiesībā nebija. Sarunas vietā es izdzirdēju pazīstamu melodiju, kas tika spēlēta uz klavierēm. Pirms es atcerējos dziesmas nosaukumu, es izdzirdēju viņu dziedam. Pirmo reizi es dzirdēju viņu dziedam. Viņas balss likās tik tīra un skanīga, tas lika manai sirdij pukstēt straujāk un vēdērā es sajutu ļoti dīvainu sajūtu, ko meitenes noteikti sauktu par tauriņiem vēderā.

-...just don't say you love me, 'cause I might not say it back" - skanēja pār Gabrielas lūpām. Interesanti, vai tā ir vienkārši dziesma vai šiem vārdiem ir nozīme?

Es gribēju sadzirdēt Gabrielu labāk, tāpēc centos klusi ielavīties aktu zāle, cerot, ka viņa mani nedzirdēs. Taču es kļūdījos. Brīdī, kad es ienācu aktu zālē un aizvēru durvis, Gabriela jau bija pārtrauksi spēlēt un dziedāt, un bija piecēlusies kājās.

- Troj...Ko tu šeit dari? - viņa izskatījās noraizējusies.

- Gāju garām un izdzirdēju, ka kāds dzied. Grūti paiet garām tādai skaistai balsij. -

- Un tu izlēmi ieiet un iepazīties, bet negaidīji, ka te būšu es? - Gabriela sakrustoja rokas.

- Esi greizsirdīga? - es pasmaidīju. - Es tevi izsekoju. -

- Ko? Kāpēc? -

- Tu visu dienu kaut kur pazudi, tāpēc es izmantoju izdevību pārbaudīt, kur tu visu dienu pazudi. - es godīgi atbildēju. - Vispār es domāju, ka tu pa kaut kādiem stūriem slapsties ar kādu puisi. -

- Esi greizsirdīgs? - Gabriela parodēja manu balsi.

- Tie dziesmas vārdi...tas bija domāts par mani? - es ignorēju viņas jautājumu, kaut gan nebiju pārliecināts, ka viņa gribēja zināt atbildi.

- Kāpēc tu tā domā? -

- Piedziedājums. - es atbildēju, uz ko Gabriela saprotoši pamāja ar galvu. - Tātad par mani, ja? -

- Varbūt. - viņa sakrustoja rokas. - Un es negribu par to runāt. -

- Bet pienāksies. Tu nevarēsi mūžīgi bēgt no šīs tēmas. -

- Man nav mūžīgi jābēg, pietiks ar to laiku līdz tam, kad būšu precējusies un man būs bērni. - Gabriela veltīja man neīstu smaidu. - Domāju, tad tu nomierināsies.

- Jā, nomierināšos, jo tu būsi mana sieva un mums būs kopīgi bērni. Ko vēl es varētu gribēt no tevis? - es centos piešķirt vārdiem humoru, taču tajos bija sava daļa patiesības. -

- Tu nevari zināt, ka tā notiks. -

- Bet es zinu. -

- Tu esi pašpārliecināts egoists. - Gabriela iedunkāja mani.

- Vai tad meitenēm tas nepatīk? -

- Zini, pat ja es tevi spētu iemīlēt, es to noliegtu līdz pēdējam tikai tāpēc, lai lauztu tavu pašpārliecinātību.-

- Tu jau to dari. -

- Ko tu ar to domā? - Gabrielas balss nedaudz notrīsēja un viņa nolaida savu skatienu uz leju.

- Tu nemitīgi noliedz to, ka starp mums ir kaut kāda dzirkstelīte. - es maigi pacēlu viņas zodu uz augšu, lai ieskatītos viņas acīs. - Un tā pat nav mana pašpārliecinātība. Tu vari melot man, sev, Briannai vai Adrianam, bet neaizmirsti, ka tavas acis nemelo. -

- Kas vainas manām acīm? - Gabriela klusi pajautāja, skatoties manās acīs ar savu brūno acu skatienu, kas izstaroja mīlestību.

- Tavs skatiens...tu neskaties uz mani tā, kā skaties uz kādu citu. Es pavēroju tavu skatienu. Un, kad tu skaties uz mani, tavs skatiens atmaigst. -

- Tu esi nojūdzies, Troj. Tas viss ir tikai tavā galvā. -

- Bet tas nenozīmē, ka tā nav patiesība. -

- Es pierādīšu, ka nav. -

- Es zinu, ka tu dziedāji par to, lai es tev to nesaku, bet...- es vēlreiz ieskatījos viņas acīs, - es mīlu tevi, Gabij. Kad būsi gatava atzīt patiesību, tu zini, kur mani meklēt. -

- Troj, es negribu zaudēt draudzību tādas muļķības dēļ. - Gabriela satvēra manu roku. Mani vārdi aizskāra viņas sirdi, taču lepnums bija pārņēmis varu pār visām citām viņas sajūtām.

- Jā, draudzība ir laba lieta, bet ne tad, ja tās pamatā ir mīlestība. Tas sāp. - es izrāvu savu roku un aizgāju, pametot viņu vienu ar savām domām un klusībā cerot, ka pavisam drīz viņa atnāks pie manis, pieskries un man lūpās klusi nočukstēs "es tevi arī".