Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 4

Atnākusi mājās, es iegāju siltā dušā un pārģērbos. Ārā lija, un kaut kur iet man tāpat nebija nekādas vēlēšanās, tāpēc es uzvilku pelēkas sporta bikses un pelēku maiku: parastas, ērtas mājas drēbes. Paņēmusi grāmatu, es apsēdos uz palodzes un gribēju sākt lasīt, bet es izdzirdēju rosību pirmajā stāvā. Pulkstenis rādīja 17:38. "Tad kāpēc viņi tik ātri atgriezušies?" Es nokāpu no palodzes un gāju lejā, lai uzzinātu iemeslu. Virtuvē bija ieslēgta gaisma, tāpēc es nospriedu, ka viņi ir virtuvē. Taču virtuvē neviena nebija. Bet atstātā recepšu grāmata uz galda, un produkti tai blakus, liecināja par to, ka mājās tomēr kāds ir. - Emma? - es nobļāvos pa visu māju, cerībā, ka man jaunais "tētis" nepadomās, ka esmu ķerta. Tā kā neviens neatbildēja, es nolēmu apsēsties pie galda un pagaidīt. Pēc pāris minūtēm virtuvē ienāca kaut kāda sieviete ar ievārījuma burciņu rokās.
- Sveikiņi, - viņa uzrunāja mani. - tu laikam esi Gabriela, ja? -
- Labvakar! Jā, esmu gan. Un jūs būtu.. -
- Esmu jūsu mājkalpotāja. - viņa mani pārtrauca. - Nikola Ostlere. Bet sauc mani vienkārši par Nikolu vai Niku. - viņa man uzsmaidīja.
- Prieks iepazīties! - atsmaidīju pretī, - Kā redzu, jūs kaut ko gatavosiet? Es varētu palīdzēt. -
- Tev tas nav jādara. - viņa man atbildēja. - Tu taču nepadomāji, ka Emma un Džeisons mani noverdzina, kā tas notiek visās filmās, vai ne? -
- Nu, itkā nē. -
- Tā nav. Viņi ir labi cilvēki. Patiesībā, viņi ļoti labi tiktu galā arī bez manis. -
- Tad kāpēc jūs šeit strādājat? -
- Pāriesim uz tu, labi? - es pamāju ar galvu. - Emma un Džeisons gandrīz visu laiku strādā. Atnākot no darba, viņi parasti ir noguruši. Es tikai formāli esmu viņu mājkalpotāja. -
- Kā to saprast? -
- Viņi pret mani neizturas tā, itkā es būtu zemākā līmenī par viņiem. Mēs esam drīzāk kā draugi, pa šiem gadiem jau gandrīz kā daļa no ģimenes. Mēs pat Ziemassvētkus vienmēr svinam kopā, tikai tad vēl pievienojas mana meita un viņu draugi ar savu dēlu. -
- Tiešām? - es nebiju pārliecināta, ka viņa saka patiesību. Itkā liekas: kāpēc gan, lai pieaugusi sieviete melotu? Bet mani māca šaubas par to, vai tiešām ir cilvēki, kas pret mājkalpotājām izturas tik labi. Es atcerējos kā bērnu namā izturējās pret apkopējām un pavārēm, tāpēc tas vienkārši nešķita reāli.
- Jā, patiešām. Tu esi nonākusi labās rokās. - Nikola man pasmaidīja īstu, neviltotu smaidu.
- Un tomēr, - es iesāku, - es gribu tev palīdzēt. Ko gatavosim? -
- Lazaņju un kēksu ar ķiršu ievārījumu. -
- Labi. Tikai es neko no tā nemāku gatavot. -
- Tāpēc jau cilvēks dzīvo, lai iemācītos kaut ko jaunu. -
Es viņai uzsmaidīju un mēs sākam gatavot vakariņas, runājot par visu un visiem. Mums gāja diezgan jautri, neskatoties uz viņas 48 gadiem, viņa ir lieliska sarunu biedre.