Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 48

Gabrielas skatpunkts

Tas, ko es izdarīju bija pārsteigums visiem. Pat man. Kurš būtu domājis, ka tā, jaukā un kautrīgā, Gabriela būtu spējīga uz to? Visticamāk, ka tā Gabriela bija jau tālā pagātnē, bet tas mani darīja laimīgu.

- Man likās, ka tu gribēji turēt to noslēpumā. - Trojs aplika savu roku man apkārt, taču man jau vairs nebija iebildumu.

- Man arī tā likās. - es atbildēju. - Līdz brīdim, kad, vienas jaunkundzes dēļ, tas varēja draudēt mūsu attiecībām, kuras pat vēl nebija oficiāli atklātas. -

- Tu tiešām domāji, ka Džesika varētu izjaukt mūsu attiecības? -

- Jā, tas varētu būt pilnīgi iespējams. Vēljoprojām, starpcitu. - es uzlūkoju Džesiku , kura diezgan naidīgi mūs vēroja.

- Tas ir muļķīgi. - Trojs pasmīnēja.

- Kāpēc? Džesika ir skolas populārākā meitene. Neapšaubāmi, arī viena no skolas skaistākajām meitenēm. Tu esi skolas populārākais puisis, visu meiteņu sapnis. Diezgan paredzams pārītis. -

- Kāda jēga no visām meitenēm, ja es neesmu sapnis tev, vienīgajai meitenei, kuru gribu es? -

- Tur tā lieta, Troj. - es uzlūkoju viņu. - Es negribu, lai tu būtu tikai sapnis, es gribu, lai tu būtu realitāte. -

- Gab...- Troju pārtrauca skolotājs, kurš tikko bija ienācis klasē. - Vēlāk satiksimies un parunāsim. - Trojs man iečukstēja ausī. Un, lai gan Troja balss skanēja pavisam mierīgi, es jau nožēloju, ka uzsāku sarunu par šo tēmu.

Tajā pašā dienā pēc skolas

Trojs apstājās pie mana piebraucamā celiņa, un tas nozīmēja, ka mūsu ceļiem tagad jāšķiras. Nē, ne pavisam. Tikai uz kādu brīdi, visticamāk, līdz rītdienai. Taču šodien tas šķita savādāk. Šķita, ka mūsu ceļi tagad šķirās pavisam. Viņš solīja pabeigt mūsu iesākto sarunu korī, taču kopš tā brīža viņš vēl nebija neko teicis. Visticamāk, tieši tas arī kalpoja par iemeslu manām, sirdi žņaudzošajām, domām.

- Troj...- es beidzot pārtraucu šo mulsinošo klusumu.

- Jā? - Trojs atbildēja, it kā nekas nebūtu noticis. Varbūt arī nekas nebija noticis? Varbūt es vienkārši pārāk visu dramatizēju?

- Tu esi... Dusmīgs? - es uzmanīgi pajautāju.

- Ak, jēziņ, nē! - Trojs pagriezās pret mani. Viņa balsī pat varēja saklausīt smieklus, kas man lika atviegloti nopūsties, kaut gan bailes vēljoprojām mani nomāca. - Gabij, viss ir kārtībā, tiešām! Kāpēc tu vispār iedomājies, ka es varētu būt dusmīgs? -

- Tā saruna korī... Tu teici, ka mēs parunāsim par to pēc tam, bet kopš tā brīža tu nebiji man teicis ne vārda. -

- Es vienkārši domāju, ka labāk būtu, ja mēs pagaidītu, kad nomierināsimies mēs abi, un tad runāt par to. -

- Tas nenozīmē, ka tu nedrīkstēji ar mani runāt par kaut ko citu. -

- Gabriela, es zinu tevi. Lai kādu sarunu mēs iesāktu, tā, agrāk vai vēlāk, beigtos ar sarunu, kuru mēs iesākām korī. Es vienkārši gribēju pēc iespējas ilgāk to aizkavēt, lai vismaz skolā neviens neredzētu mūsu drāmu. Tu taču negribētu, lai Džesika priecātos par to, ka arī mums reizēm nākas strīdēties? Tas sagādātu viņai prieku, it īpaši, ja viņa uzzinātu, ka arī viņa ir daļa no strīda. Vai to tu gribi? -