Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 52

Es sēdēju pie ezera, malkojot siltu kakao. Bija vēsa diena, tāpēc man nācās arī ietīties pledā, taču, par spīti tam, es jutos dīvainā kārtā labi un omulīgi. Dažreiz viss, ko vajag ir būt vienai. Klusumā. Pie dabas. Mājiņa pie ezera bija ideāli piemērota vieta tādiem brīžiem, kad vēlies aizmukt no visa un visiem.

Dabas pieklusinātos trokšņus iztraucēja mašīnas motora skaņa, kuru nebija grūti saklausīt. Es satraukti piecēlos un pagriezos pret mājiņas pusi, mēģinot saskatīt, kas atbraucis, īsti nezinādama, kādu cilvēku es pati gribētu saskatīt. Tiklīdz manā redzeslokā parādījās cilvēka siluets, es uzreiz sapratu, ka tas bija viņš. Tas bija Trojs. Es atpazinu viņu gan pēc vieglajām matu cirtām, kas plīvoja vējā, kā agrāk, gan pēc viņa gaitas, pēc tā, kā viņš, rokas ieslidinājis bikšu kabatās, lēniem un viegliem soļiem devās manā virzienā.

- Troj? - es centos izlikties pārsteigta, kad viņš bija pienācis man klāt.

- Tu zināji, ka tas esmu es jau kopš brīža, kad es parādījos tavu acu priekšā. - Trojs viegli iesmējās, skatoties man acīs. - Vai varbūt pat kopš brīža, kad izdzirdēji piestājam mašīnu.

- Ko tu te dari? Un kā tu mani atradi? - es ignorēju Troja teikto. Man reizēm šķita, ka Trojs redz man cauri. Ka viņš paskatās uz mani un jau zin visu, ko es domāju, ko jūtu. Jā, es zināju, ka tas ir viņš uzreiz, kad ieraudzīju viņu tālumā. Bet es zināju, ka tas ir viņš jau tad, kad dzirdēju kā apstājas mašīna. Es zināju to, jo es gribēju, lai tas būtu viņš.

- Ja tu gribēji aizmukt no Adriana, šī būtu ideāla vieta. Es zinu tevi, es varu paredzēt katru tavu nākamo darbību. Un tu to zini. Negribi atzīt, bet zini. Ja tu negribētu, lai es tevi atrodu, tu būtu aizbraukusi kaut kur tālu prom. Tu, protams, noliegsi to, sakot, ka gribi būt viena, ka tā ir tikai sagadīšanās, bet kaut kur dziļi sirdī tu esi spiesta atzīt, ka tu gribēji, lai es tevi atrodu. Lai es atbraucu. - katrs vārds, ko viņš teica, bija pilnīga patiesība. Lieki piebilst, ka biju neizpratnē par to, kā viņš to visu zin, liekot likmes uz 3 iespējamiem variantiem: viņš mani tiešām labi zin, ir augstās domās par sevi un savu nozīmi manā dzīvē, ir gaišreģis. Varbūt viss kopā.

- Arī Adrians zin šo vietu. Mēs te pāris reizes bijām. - es centos noliegt visu, kā jau Trojs teica.

- Bet jūs abus ar šo vietu nesaista tādas atmiņas, kā mūs. - Trojs pašapmierināti pasmaidīja. - Tu zināji, ka, pat ja viņš iedomāsies par šo vietu, viņš nebrauks te tevi meklēt, jo viņš klausa katram tavam vārdam. Viņš domā, ja reiz tu teici, ka gribi būt viena, tātad tu tiešām gribi būt viena. Bet viņš nezin, ka patiesībā tev patīk, ja pārkāpj tavus noteikumus, ja noteicējs ir vīrietis. Es varu kļūdīties, bet domāju, ka tieši šo tu centies panākt, aizbraucot. Tu visu jau izlēmi tad, pie baznīcas. Ka tevi iegūs tas, kurš zinās tevi vislabāk. Un tu zināji, ka tas esmu es. -

- Kā tu vari būt tik pārliecināts? Pēc visiem šiem gadiem? -

- Gabriela, es no šejienes varu dzirdēt, kā pukst tava sirds. Tālākais ir vienkārši loģiska notikumu ķēde. -

- Bet man ir Melānija. Es nevaru klausīt savai sirdij, man jādomā ar prātu. -

- Tev jāklausa gan sirds, gan prāts. -

- Pat ja tas man liktu rauties uz pusēm? -

- Klau, prātu ir viegli apmānīt. Es domāju, ka tieši to tu arī es izdarījusi. - Trojs man atbildēja un devās uz laivu pusi. - Varbūt izbraucam ar laivu? Apsolu, ka šoreiz nemetīšu tevi pāri. -

Es viegli iesmējos, aizgriežot galvu uz citu pusi, lai viņš neredzētu manu smaidu. - Labi. Bet kāds tam sakars ar mūsu sarunu? -

- Zināju, ka tu nevarēsi par to aizmirst. - Trojs teica, kad bija palīdzējis man iekāpt laivā un atstūmās no krasta. - Ja tu būsi laivā, būs mazāka iespēja, ka tu aizskriesi prom no manis. -

- Es tā nedarītu. -

- Es zinu, tas bija joks. - Trojs pasmaidīja. - Tu domā, ka Adrians būtu pareiza izvēle, jo Melānija pie viņa ir pieradusi, vai ne? -

- Jā... Viņa uzskata viņu par savu tēvu. -

- Un tu gribi, lai viņa būtu laimīga? -

- Protams. -

- Cik laimīgs var bērns būt ģimenē, kurā nevalda mīlestība? -

- Bet... -

- Bet kā lai paskaidro mazam bērnam visu situāciju? - Trojs pabeidza manu teikumu. - Varbūt nebūs viegli ar pieķeršanos. Bet viņa vēl ir maza, un būs viegli viņai visu ieskaidrot. Es nesaku, ka viņa uzreiz ķersies man kaklā un sauks par tēti. Bet mēs varam viņai visu pastāstīt. Un mēģināt. Pamazām. Mūs vieno asinssaites, domāju, ka tas nebūs tik ļoti grūti, tam būtu jānotiek kaut kā instinktuāli. -

- Es pie visa esmu vainīga. Ja es tad būtu ticējusi tev... Mēs nebūtu šādā situācijā. Mēs būtu laimīgi. -

- Gabriela, tā nav tava vaina. Varbūt varēja būt citādāk, bet mēs varam tikt šim šķērslim pāri. - viņš centās mani mierināt. - Ja reiz Džesikai pamodās vainas apziņa un viņa pateica taisnību, un mēs tagad esam šeit, tas nozīmē, ka tā ir lemts. Mums ir lemts būt kopā. -

- Kā tu vari gribēt būt ar mani, ja mana neuzticība tev mūs izšķīra uz vairākiem gadiem? -

- Es mīlu tevi. - Trojs paraustīja plecus, it kā tas būtu kaut kas pašsaprotams. - Turklāt, sanāk, ka tu biji stāvoklī uz to laiku un hormonu vadīta varēji būt pārāk emocionāla. -

- Es neesmu tevi pelnījusi. Tu esi pārāk...labs. Es atradu tev aizvietojumu, bet tu visus šos gadus biji man uzticīgs. -

- Kāpēc tad es esmu šeit, ja neesi mani pelnījusi? -

- Melānijas dēļ? - es minēju.

- Jūsu abu dēļ. Ja man būtu svarīga tikai viņa, es ļautu jums precēties un šobrīd būtu tiesā, cenšoties iegūt tiesības uz Melāniju. Vai vismaz atļauju ar viņu satikties.  Bet es nebūtu te. -

- Tiešām? - mana balss šķita piesmakusi un izdabūt kādu skaņu no sevis bija tikpat grūti kā redzēt sniegu vasarā.

- Kāpēc tu vienmēr domā, ka neesi pelnījusi tikt mīlēta? Tu esi vairāk kā mans ideāls. Vairāk kā es būtu gribējis saņemt no dzīves. Tu esi mana mūža mīlestība. -

Es klausījos viņa vārdus un skatījos uz savu atspulgu ūdenī. Asaras bira pār maniem vaigiem, bet es smaidīju. Ja nu tiešām tas viss bija tikai pārbaudījums? Pārbaudījums, kuru mēs izturējām. Šā vai tā, tam, ka mēs atkal bijām atraduši ceļu vienam pie otra, noteikti bija kāds izskaidrojums, iemesls, taču tam nebija nozīmes, jo galvenais bija tas, ka mēs spējām pārvarēt to visu un piederēt viens otram, kā tam bija arī jābūt. Vairāk mums nemaz nevajadzēja. Tā arī ir laime.