Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 20

Nākamais rīts, brokastis.
- Tu jau izdomāji, ko vēlies dzimšanas dienā? - Emma jautāja pie brokastu galda. Es atcerējos par nometni, un man prātā iešāvās ideja.
- Es nezinu, vai to var pieskaitīt pie dāvanām, bet, - iesāku savu runājamo un rūpīgi nopētīju Emmu un Džeisonu. Viņu skatiens, kā vienmēr, bija nopietns un laipns vienlaicīgi. - Trojs man pastāstīja par nometni, kur viņš katru gadu brauc. Pēc divām dienām viņš atkal aizbrauks uz divām nedēļām. -
- Un tu gribētu braukt līdzi viņam? - minēja Džeisons.
- Es gribu braukt uz nometni. -
Pēc pāris sekunžu klusēšanas, Emma un Džeisons saskatījās. - Labi, lai notiek. -
- Bet ir viena problēma.. -
- Kāda? -
- Tur noteikti bija jāpiesakās jau iepriekš, un..-
Emma mani pārtrauca, - Varēji uzreiz pateikt, ka gribi, lai piezvanu uz turieni un visu sarunāju. - viņa man uzsmaidīja.
- Tas nesagādās nekādas problēmas? -
- Kādas problēmas tas varētu sagādāt, Gabij? Pēc brokastīm skrien pie Troja, lai viņš vai Krista iedod tev nometnes vadītājas numuru, un pēc divām dienām varēsi doties uz nometni. -
- Tiešām? Paldies! - biju neizsakāmi laimīga. Nē, ne jau tāpēc, ka tur būs arī Trojs. Es vienmēr esmu gribējusi kaut nedaudz pabūt nometnē, un nu man iekrita iespēja pavadīt nometnē veselas divas nedēļas. Kāpēc lai es palaistu šo iespēju garām?
Paēdusi brokastis, es ātri uzvilku laiviņas un skrēju pie Troja. Durvis man atvēra Troja mamma.
- Labrīt! -
- Labrīt, Gabriela! Trojs ir istabā. -
Es pamāju ar galvu un devos augšā uz Troja istabu. Es zinu, ka vajadzēja pieklauvēt pie durvīm, bet es šoreiz iegāju tāpat. Par laimi, Trojs nebija tikko iznācis no dušas, un aptinis dvieli ap gurniem, kā tas notiek filmās. Trojs sēdēja pie datorgalda un spēlēja kādu datorspēli.
- Mamm, es taču teicu, lai netraucē. - Trojs teica, izdzirdējis, ka kāds ienācis istabā.
- Mamm? - pārjautāju, viegli iesmejoties.
- Gabriela? - Trojs, izdzirdējis manu balsi, pagriezās, aizvērdams datoru. - Labrīt. -
- Labrīt? - pacēlu vienu uzaci. - Tātad pie tevis bieži pašā rītā agrumā nāk meitenes? Tevi tas pat nesamulsināja. -
- Gabriela, atzīsti, tev vienkārši vajag visur piesieties. - Trojs man atbildēja. - Ja es būtu pateicis "ko tu šeit dari", tu būtu man piekasījusies par to, ka nesveicinos. -
- Labi, es nenācu te, lai apspriestu tādus niekus. -
- Kāpēc tad tu atnāci? -
- Es parunāju ar Emmu un..- iesāku, ieturot nelielu pauzīti intrigai. - viņa ir ar mieru. -
- Es taču teicu, ka viņa piekritīs. -
- Bet ir viens bet. -
- Kas atkal? - Trojs smagi nopūtās.
- Man vajag nometnes vadītājas numuru, lai Emma visu sarunātu. -
- Ejam. - Trojs teica un atstāja savu sasildīto vietiņu uz mīkstā datorkrēsla.
- Tu vari vienkārši iedot man numuru, un es iešu. -
- Es gribu būt blakus, kad tev Emma pateiks, ka visu sarunāja, un ka tu vari ceturtdien doties uz nometni. -
- Priekškam? - es nesapratu šo Troja vēlmi. Kāpēc kaut kas tāds ir vajadzīgs?
- Vienkārši tāpat. - Trojs, nedaudz padomājis atbildēja. - Turklāt, tev nevajadzēs atkal skriet pie manis, lai paziņotu to. -
- Nu, jā. - es, protams, tāpat nesapratu viņa rīcības mērķi, bet man kaut ko vajadzēja atbildēt, un pārpūlēt smadzenes ar to es šobrīd nevēlējos.
Mēs abi gājām pie manis, nepārmijot ne vārda, bet es par to nesūdzējos. Man tīri labi patika šis klusums, kas bija izveidojies starp mums. Tas nebija viens no tiem neveiklā klusuma tipiem. Tas bija vienkārši klusums. Pozitīvs klusums, ja tā var teikt. Tādos brīžos neviens no mums nepateica neko lieku, un tieši tas bija labi, jo tad šī parastā klusuma vietā neiestājās tas neveiklais klusums, kuru es nevarēju ciest vairāk par visu šajā pasaulē.
Čau! Pirmkārt, sveicu visus ar jauno mācību gadu! Vēlu visiem labas sekmee, veiksmi un visas tās banālās lietas, ko vienmēr novēl.
Otrkārt, es nezinu, kā man būs tagad ar rakstīšanu, jo mācos 10.klasē un nezinu, vai būs pietiekami daudz laika. Bet es centīšos rakstīt katru dienu. Un tonēr, ja man kādu dienu nesanāk uzrakstīt, atvainojos jau iepriekš. Ceru uz jūsu sapratni!