Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 38

Troja skatapunkts
Mašīnā valdīja kapa klusums. Vienīgi mašīnas motora skaņa un mana nervozā pirkstu sišana pa stūri kaut kā atdzīvināja šo klusumu. Gabriela vienaldzīgi skatījās pa logu un es nespēju rast drosmi šo klusumu pārtraukt.

Manas domas pārtrauca, priekšā esošās, Adriana mājas siluets, no kuras jau skanēja skaļa mūzika. Pie Adriana vienmēr notika visskaļākās un skandalozākās ballītes: viņa vecāki gandrīz nekad nebija mājās un šajā rajonā attālums starp mājām bija pietiekami liels, lai kaimiņi varētu sūdzēties par miera traucēšanu.

Tieši, kad es apstādināju mašīnu, mans telefons kabatā izdeva vibrācijas, kas liecināja par to, ka kāds zvana. Es izvilku to no kabatas: Brī.

Pagriezis telefonu pret Gabiju, tādā veidā parādot, kas zvana, es pacēlu klausuli, "Klausos,"

"Troj, tu esi mājās? Man garlaicīgi, Gabriela ballītē noteikti jau, atbrauc man pakaļ!"

"Brī, piedod, es nevaru. Šodien esmu aizņemts."

"Ar ko?" es biju simtprocentīgi pārliecināts, ka Brianna tikko sarauca uzacis. "Atkal savas spēlītes spēlēsi?"

"Nē, es tikko atbraucu uz to Adriana ballīti."

"Ko?!" Brianna iekliedza klausulē. "Vai tas ir saistīts ar Gabiju?"

"Nē... Tas ir, jā. Emma palūdza man viņu pieskatīt. Un viņa šobrīd sēž man blakus." es pagriezos pret Gabrielu, kura cītīgi ieklausījās mūsu sarunā.

"Tad brauc man pakaļ, es arī būšu tajā ballītē. Mājās tāpat nav ko darīt."

"Labi, taisies." es nometu klausuli un pagriezos pret Gabrielu.

- Un ko viņa teica? -

- It kā tu nedzirdēji. - es nosmīkņāju.

- Pēdējo teikumu nē. -

- Mums jābrauc viņai pakaļ, viņa arī grib uz ballīti. -

- Brauc, es eju. Negribu neko nokavēt. - Gabriela jau attaisīja mašīnas durvis, taču es viņu maigi saķēru aiz rokas.

- Es nevaru tevi atstāt vienu. -

- Emma par to neuzzinās. -

- Es negribu atstāt tevi ar svešiem cilvēkiem un alkoholu. -

- Viss būs kārtībā. Es atradīšu Adrianu un pakavēšu laiku ar viņu. -

- Nu labi... - es negribīgi piekritu. Kaut arī Adrians bija mans labākais draugs un mēs jau izrunājām visu par Gabrielu, es negribēju viņam viņu uzticēt. Es jutu, ka tas labi nebeigsies. - Es drīz būšu. Gaidi mani. -

Gabriela man atmeta īsu "aha" un jau nākamajā mirklī es redzēju viņam skrienam iekšā mājā.

Es iedarbināju mašīnu un braucu uz Brī mājas pusi, kas bija apmēram 10 minūšu brauciena attālumā no šejienes.
Tikmēr ballītē
Es kaut kā izspraucos cauri ļaužu pūlim un pamanīju Adrianu, kurš, atspiedies pret kaut ko līdzīgu bāra letei, vēroja ballītes norises gaitu paralēli malkojot kaut ko, kas noteikti satur alkoholu, no sarkanas plastmasas glāzes. Pamanījis mani, viņš pamāja ar roku, un es, daudz nedomādama, devos pie viņa.

- Un pa kuru laiku viņi paspēja piedzerties, ja ballīte ir tikko sākusies? - es jautāju Adrianam, savu skatienu apturot uz kaut kādu puisi, kurš vēroja savus pirkstus un ar savu pēkšņo smieklu lēkmi pārbļāva pat mūziku.