Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 25

Gabrielas skatapunkts

Visu ceļu līdz nometnei es pārsvarā klusēju, - pārmiju tikai dažus vārdus ar Emmu.

Manas domas kavējās pie tā, kas notika istabā. It kā nekas traks, - viņš redzēja mani apakšveļā, un apakšveļa ir gandrīz tas pats, kas peldkostīms. Bet es izjutu kaunu. "Kā es viņam skatīšos acīs?" "Ko es viņam teikšu?" Šādas domas mani mocīja visu ceļu.

Nē, es nebiju dusmīga uz viņu, jo viņš nezināja. Protams, viņš varēja pieklauvēt, bet viņš nebija domājis, ka es tik ātri iznākšu ārā. Vai arī nē?

Atvadījusies no Emmas, es devos iekšā lielajā ēkā, kur tiek rīkota nometne. Precīzāk sakot, es devos tajā pašā virzienā, kur visi citi.

Es nekur neredzēju Troju, un tas nozīmēja, ka man pašai ir viss jāsameklē. Neesmu īpaši komunikabla persona, un te lielākā daļa jauniešu ir sadalījušies pa "grupām", tāpēc šis uzdevums man būs diezgan grūts. Es, protams, varēju pieiet pie jebkuras jauniešu grupiņas, bet es nevēlējos būt tā svešā dīvaine, kas izjauc visu viņu sarunu.

Turpinot sekot daudzajiem jauniešiem, es ieraudzīju kaut kādu meiteni, kas tikko bija ienākusi iekšā, šķiet, pa sētas durvīm.

- Sveika, - es piegāju pie meitenes. "Viņa ir viena, tāpēc es viņai noteikti netraucēšu" teica mans veselais saprāts. - tu varētu, lūdzu, pateikt, kurā korpusā atrodas istabas? -

- Sveika! - meitene man dzīvespriecīgi uzsmaidīja. Šķita, ka no manas sirds novēlās akmens, jo es biju domājusi, ka viņa vienkārši par mani pasmiesies un aizies. - Tu ej pareizajā virzienā. Kāds ir tavas istabas numurs? -

Es mēģināju atcerēties skaitli, ko man bija teikusi Emma. - Šķiet, ka bija 11. -

- Lieliski! Mēs būsim istabas biedrenes. - meitene man laipni uzsmaidīja. - Tu esi Gabriela, vai ne? -

- Jā, bet kā tu.. -

Meitene mani pārtrauca. - Man teica, ka es dzīvošu vienā istabā ar kaut kādu Gabrielu. Un, lūk, te nu tu esi! -

Es uzsmaidīju viņai laipnu smaidu. - Tad jau tu varēsi mani aizvest līdz mūsu istabai? -

- Jā, protams! Mani, starpcitu, sauc Brianna. Bet vari saukt vienkārši par Brī. -

Es viegli pamāju ar galvu un sekoju meitenei. Sekoju Briannai.

Brianna. Kur es biju dzirdējusi to vārdu? Es šo meiteni redzēju pirmo reizi, un tomēr viņas vārds man šķita pazīstams. Bet kā?

- Esam klāt! - viņa teica, kad bijām nonākušas pie durvīm, uz kurām bija plātnīte ar uzrakstu 11.

- Paldies tev! -

- Nav par ko. Turklāt, man pašai vajadzēja uz istabu. -

- Tātad, - es centos iesākt sarunu, kad biju nolikusi savu čemodānu un apsēdusies uz gultas. - tu šeit neesi pirmo gadu, ja? -

- Piekto gadu laikam. - viņa teica, nedaudz padomājusi. - Jā, piekto. Mēs ar brālēnu te braucam katru gadu kopš nometne vispār tika atvērta. -

- Un kā? Kā te ir? -

- Ja jau manu brālēnu uz šejieni var atvilkt piecus gadus pēc kārtas, tad pavisam noteikti ir jautri un interesanti. - Brianna teica, nedaudz iesmiedamās.

- Tātad tavs brālēns ir no tiem, kas parasti sēž mājās? - godīgi sakot, es nezinu, kāpēc to pajautāju. Varbūt es vienkārši gribēju uzturēt sarunu.

- O, jā, tici man! - viņa smagi nopūtās un, uzlūkojusi mani, viltīgi pasmaidīja. - Gribi, es tevi iepazīstināšu ar viņu? -

- Mani? Ar viņu? -

- Jā. -

- Es nezinu. Neesmu sabiedriska persona. Man ir grūti iegūt kontaktu ar sava dzimuma pārstāvjiem, kur nu vēl ar pretējā dzimuma pārstāvjiem. -

- Jums būs par ko parunāt. -

- Domā? -

- Zinu. - Brianna paķēra mani aiz rokas un mēs devāmies ārā no istabas, pēc tam ejot tālāk uz priekšu pa to pašu gaiteni, līdz nokļuvām pie durvīm ar ciparu 16.

Brianna atvēra durvis un mēs iegājam iekšā. Ieraudzījusi viņu, es biju, maigi sakot, šokā. Trojs. Brianna. Tad lūk, kur es biju dzirdējusi to vārdu.

- Troj, šī ir Gabriela. Gabriela, šis ir Trojs, mans brālēns. -

- Aha. - mēs abi, skatoties viens uz otru, izdvesām.

- Jūs jau esat pazīstami, ja? -

- Khkhm, jā. - Trojs viegli pakratīja galvu un pievērsās Briannai.

- Lieliski! - Brianna teica, un aiz rokas mani aizvilka līdz Trojam, ar varu mani apsēdinot viņam blakus.

Klusums, samulsums, neziņa, un tad pēkšņi visu "idilli" izjauc puisis, kas tikko bija ienācis pa durvīm.

- Čau, Brī un..- viņš uzlūkoja mani.

- Gabriela. - es klusi atbildēju.

- Adrians. - viņš man uzsmaidīju.

- Prieks iepazīties! - es atbildēju ar to ierasto un banālo frāzi, cerībā neizskatīties muļķīgi.

- Abpusēji, miss, abpusēji. -

- Adrian! - Brianna pēkšņi uzrunāja viņu. - Man tev kaut kas jāparāda. Ejam! -

- Ko? - Adrians bija nesapratnē par viņas rīcību.

- Brī, ko tu dari? - Trojs čukstus jautāja viņai.

- To, kas nepieciešams. Nomierinies, viss būs labi. - Brianna atčukstēja viņam atpakaļ. - Ejam, Adrian. - viņa uzsvēra puiša vārdu un burtiski izvilka no istabas. Dīvaini.