Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 18

- Un uz kurieni tu mani esi atvedis? - jautāju Trojam, kad bijām apstājušies pie pamestas piecstāvu mājas.
- Tu man uzticies? - Trojs, ieskatījies man acīs, jautāja.
- Nē, neesmu pārliecināta. -
- Tev pienāksies man uzticēties. Ejam. - Trojs paķēra mani aiz rokas un vilka iekšā vienā no kāpņu telpām.
- Kā es varu zināt, ka .. -
Trojs mani pārtrauca, - Ka es neesmu maniaks un nemēģinu tevi izvarot? -
- Jā. -
- Ak, Dievs, Gabij! - Trojs iesmējās. - Tu tiešām domā, ka mani vecāki ir uzaudzinājuši tādu briesmoni? -
- Es nespriežu par cilvēkiem pēc viņu vecākiem. -
- Tad kas tev liek domāt, ka es esmu slikts? -
- Ir vakars, un tu mani atvedi uz pamestu māju. Turklāt, es nezinu, kas ir tajā lielajā somā. - norādīju uz somu, kas viņam bija rokās.
- Pēc tam redzēsi. Vienkārši uzticicies man, un ejam. -
- Es nekur neiešu, kamēr tu nepateiksi, kas ir tajā somā. -
- Labi, - Trojs iesāka. - somā ir divi pledi, divi mazie spilveni, termoss un divas krūzītes. Tagad mēs varam iet? -
- Priekš kam mums pledi un spilveni? - jautājoši saraucu uzacis.
- Lai nenosalstu. Un spilvenus uzliksim uz krēsla, lai ērtāk sēdēt. Vēl būs kādi jautājumi? -
- Nē, mēs varam iet. -
- Paldies par atļauju. -
- Vēlviens lieks vārds, un es nekur neiešu. -
- Vēlvienreiz pateiksi, ka tu nekur neiesi, un es tevi pārmetīšu pār plecu un nesīšu augšā. -
- Labi jau labi. -
***
- Patīk? - Trojs jautāja, kad bijām tikuši uz jumta.
- Te ir ļoti skaisti. - es viņam uzsmaidīju, aplūkojusi visu. Pilsēta vakarā no piektā stāva jumta izskatījās vienkārši pasakaini. Visam "odziņu" piešāva saulriets. Mēs piegājām tuvāk pie jumta malas, kur stāvēja divi krēsli un mazs, galdiņam līdzīgs, beņķītis. Trojs atvēra soma un nolika termosu un krūzītes uz mazā beņķīša. Iedevis man pledu un spilvenu, viņš iekārtoja savu vietu un apsēdās. Es sekoju viņa piemēram.
- Pirms mēs ķeramies pie tējas, es gribētu beidzot tev uzdāvināt dzimšanas dienas dāvanu. - Trojs man teica, kad biju apsēdusies, un izvilka no somas zilu samta kastīti. - Apsveicu tevi dzimšanas dienā! -
Es atvēru kastīti un ielūkojos tajā: tur gulēja ķēdīte ar apaļu kuloniņu. Tādu, kurā parasti liek fotogrāfijas. - Paldies, tas ir ļoti skaists. -
- Attaisi vaļā to kuloniņu. - Trojs man teica, un es viņu paklausīju. Vienā kuloniņa pusē bija ielikta mana fotogrāfija, otra puse bija tukša. - Tajā sestdienā, tu mašīnā teici, ka gaidi savu īsto un vienīgo. Nodomāju, ka tev šis varētu noderēt. -
- Tu taču teici, ka ir stulbi gaidīt ideālu puisi. -
- Es visu pārdomāju un sapratu, ka biju kļūdījies. Es taču esmu ideāls. -
- Nezinu, vai tu esi ideāls, bet ar pašcieņu tev ir ideālas attiecības. -
- Es tikai pajokoju. Es nemaz neceru, ka tur kādreiz būs mana fotogrāfija. -
- Jo tā nekad tur nebūs. -
- Gabriela? -
- M? -
- Tu patiešām gribi kādu dienu pavakariņot kopā ar manu ģimeni? -
- Nē. - atbildēju. - Es nesaprotu, kāpēc tava mamma to piedāvāja, jo mēs tāpat katru sestdienu pavadīsim kopā. -
- Viņa bija domājusi, ka būsim tikai tu un es, viņa un tētis, tante Klēra un Džeremijs, kā arī Beta. Un nākamreiz arī Brianna. -
- Kas ir Brianna? -
- Tā māsīca, par kuru tev stāstīju. -
- Skaidrs. -
- Tad ko tu saki par tādām vakariņām? -
- Kāds ir to vakariņu mērķis? -
- Nu, mana mamma noteikti padomāja, ka esam kopā. Tāpat kā visi pārējie. -
- Bet tu taču tā nepadomāji, vai ne?
- Nē. Es vienkārši gribu tevi uzaicināt uz vakariņām kā..draudzeni. Un iepazīstināt ar Briannu. -
- Es par to padomāšu, labi? -
- Labi.