Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 15

Pēc 2 stundām
Filma jau bija beigusies, taču pulkstens bija tikai 16:21, kas nozīmēja, ka mums ir vēl vismaz 3 stundas līdz Troja sagatavotajam pārsteigumam. Mēs nezinājām, kā savādāk nosist laiku, tāpēc izlēmām par labu iešanai ārā. Atkal. Troja viesistabā mēs sastapām viņa vecākus un man svešus cilvēkus.
- Labdien, - es klusi pateicu.
- Čau, tante Klēra. - Trojs teica sievietei, kas bija tikko pagriezusies pret mums. Tātad šie ir Troja radinieki. - Un Džeremij. -
- Sveiki, sveiki, jaunieši. - Troja tante, mūs uzlūkojusi, uzsmaidīja.
- Iepazīstināsi mūs ar savu dāmu? - nu jau runāja viņa onkulis. Principā, es viņu sapratu, jo - ko gan citu varētu padomāt par diviem jauniešiem, kas, noteikti pavadījuši ilgu laiku vienā telpā, tagad kopīgi ir nonākuši lejā un taisās kaut kur iet.
- Tā ir Gabriela, Emmas un Džeisona audžu meita. Prieks tevi te redzēt, Gabriela. - Torja mamma iepazīstināja mani ar Troja radiniekiem viņa vietā.
- Mums ir jāiet. Atā. - Trojs mani paķēra aiz elkoņa un vilka ārā.
- Troj, pagaidi. - tante Klēra mūs apstādināja pirms pašām durvīm. - Vai jums tagad ir kaut kas svarīgs ieplānots? Nu, es domāju, jūs taču tagad neiesiet randiņā uz kino vai kādu kafejnīcu, vai ne?
- Nē, mēs tikai pastaigāsimies pa parku. - Trojs atbildēja. - Ko tu vēlējies? -
- Betiņa tagad pagalmā spēlējās, bet mums vajag aizbraukt uz veikalu. Viņu vajadzētu pieskatīt, varēsiet? Es jums nespiežu, vienkārši pats saproti: iepirkties ar Betu ir neiespējami. -
- Jā, protams. Bet tikai līdz 20:00, mums ir ieplānots kaut kas svarīgs uz to laiku. - Trojs atbildēja. Lieliski! Tagad viņi pavisam noteikti nodomās, ka esam kopā. Nevarēja vienkārši pateikt, ka viņš grib mani apsveikt dzimšanas dienā?
- Sarunāts. - viņa mums uzsmaidīja un mēs ar Troju devāmies ārā.
- Kas ir Beta? - jautāju Trojam, kad bijām izgājuši no mājas.
- Māsīca. - Trojs atbildēja. Es pamāju ar galvu un mēs devāmies uz to Troja pagalma pusi, kur atradās šūpoles. Uz tām šūpojās maza meitenīte, kas, ieraudzījusi mūs, precīzāk sakot, Troju, noleca no šūpolēm un skrēja uz mūsu pusi.
- Troooj! - viņa priecīgi iesaucās, un, pieskrējusi pie viņa, apvija rokas ap viņa vidukli, cik nu daudz tas bija iespējams.
- Betiņ, es arī priecājos tevi redzēt, bet es nevaru pakustēties. - Trojs, maigi paglaudījis viņas galvu ar vienu roku, centās viņu atraut no sevis. No malas tas izskatījās tik mīļi, ka es nespēju noturēt smaidu.
- Tā ir tā Gabriela, ja? - mazā meitene teica, kad bija labprātīgi atrāvusies no Troja un uzlūkojusi mani. Tā Gabriela. Ko, pie velna, tas nozīmēja?
- Elizabete! -
- Ko? Vienkārši tu viņu turi aiz rokas, es padomāju, ka tā noteikti ir tā Gabriela par kuru tu runāji. Bet ja tā nav Gabriela, kas tā ir? -
- Elizabete, paklusē nedaudz! Tu priekš saviem 5 gadiem esi pārāk gudra un zinātkāra. - Trojs, palaidis vaļā manu roku, atbildēja viņai. Godīgi sakot, es pat nebiju pamanījusi, ka visu šo laiku Trojs bija mani turējis aiz elkoņa. - Un tā ir Gabriela. -
- Sveika, Elizabete. - es sasveicinājos ar viņu.
Beta man atbildēja ar īsu "čau" un mēs trijatā devāmies uz parku, precīzāk, vedām Elizabeti uz to pašu bērnu laukumiņu, kur šodien jau bijām, cerot nemanāmi paiet garām karuseļiem, jo, kā Trojs man bija iečukstējis ausī, "ja Elizabete ieraudzīs karuseļus, mēs abi to nožēlosim, jo viņa mūs izmocīs līdz tam, kad mums vairs nebūs ne mazākās dzīvības pazīmes". Nezinu, vai ir tik traki, bet es katrā gadījumā negribēju riskēt.