Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 51

Mašīna apstājās pie baznīcas, kas nozīmēja, ka man tūlīt būs jāiet pie altāra, lai saistītu savu dzīvi ar vīrieti, par kuru nevarēju būt pārliecināta.

- Gabriela, mums jāiet. Ceremonija bez tevis nesāksies, tavs līgavainis tevi gaida. - Emma piebilda, kāpjot ārā no mašīnas, pati neapzinādamies, ka ar savu nevainīgo piebildi sarežģīja manu dzīvi uz doto mirkli vēl vairāk, ja vien tas bija iespējams.

Es izkāpu no mašīnas un smagi nopūtos. - Kāpēc es nevaru vienkārši aizmukt? -

- Gabij, saulīt... - Emma apķēra mani. - Ja tu to negribi, tu vienmēr vari pateikt nē. Apdomā to kārtīgi. -

- Man likās, ka tev nav nekas pret Adrianu. -

- Nav, kamēr vien viņš spēj darīt tevi laimīgu. - Emma pasmaidīja. - Es domāju, varbūt mēs visi lielākā mērā esam pievēruši acis tam, kā jūties tieši tu, tikai tā fakta dēļ, ka Adrians ir tava bērna tēvs. -

- Patiesībā, Emma, viņš nav Melānijas tēvs. - es nolaidu skatienu uz leju, nervozi košļājot apakšlūpu.

- Tu nekad nebiji mācējusi izvēlēties pareizo momentu pateikt taisnību. - Emma iesmējās. - Bet daļa manis vienmēr pieturējās pie domas, ka Trojs ir viņas īstais tēvs. Melānija ir Troja kopija. -

Pirms es paspēju kaut ko pateikt, mūsu uzmanību novērsa mašīna, kas strauji bija apstājusies pie baznīcas. Šķita, ka es uz brīdi biju pārstājusi elpot, kad ieraudzīju Troju, kurš izkāpa no mašīnas. Un tur bija arī Brianna. Taču manai sirdij sisties straujāk lika Trojs, kurš atkal stāvēja manā priekšā pēc sešiem gadiem.

- Lūdzu saki, ka es nenokavēju. - Trojs, pat nesveicinoties, skrēja pie manis.

- Ceremonijai tūlīt jāsākās. - es klusi atbildēju, nolaizdama skatienu uz leju, lai nesastaptos ar viņa zaļo acu skatienu.

- Nenodari to man, Gabriela... - Trojs pacēla manu zodu uz augšu. - Džesika bija arī pie tevis, vai ne? -

- Jā, šodien no rīta... - mana sirds apstājās katru mirkli, kad viņš pieskārās man, vai vienkārši kaut ko teica. Vai tomēr pareizāk būtu teikt, ka mana sirds sitās tikai tāpēc vien, ka viņš bija blakus?

- Un tu tiešām gribi precēties ar viņu? Ja tieši viņš ir tas, kas izjauca mūsu laimi? - Trojs centās savienot mūsu skatienus, taču es nebiju gatava padoties.

Es grasījos viņam pateikt par tiem sešiem gadiem, kas pagājuši un mainījuši visu, taču mani iztraucēja Melānija, kas bija izskrējusi no baznīcas. - Mammu, visi tevi gaida! -

- Kā jau to drošvien zini, mums ar Adrianu ir meita. - es piespiedu Melāniju sev klāt. Tā noteikti bija draņķīga ideja, bet man šķita, ka vairs nav ko zaudēt.

- Tu tiešām domāji, ka Džesika būtu izlaidusi to daļu, ka es esmu viņas tēvs? - Trojs iesmējās.

- Velns... - jutu, kā mani vaigi pietvīkst. Tik tiešām, tas bija pašsaprotami. Kāpēc, lai viņa nepateiktu?

- Gabriela, es zinu, ka pagājuši seši gadi, bet es ne mirkli nebiju pārstājis tevi mīlēt. Man nevajadzēja tevi redzēt, lai zinātu, ka es tevi mīlu. Pat tad, kad es gribēju atgriezties, bet uzzināju, ka tu gaidi bērnu. No Adriana. Kaut gan, izrādās, ka tie bija meli. Es biju gatavs nomesties no tilta, saprazdams, ka man nav iespēju vairs būt ar tevi, un, es zvēru, ka tā arī būtu izdarījis, ja manai nebūtu atbalstījusi vecmāmiņa. Tu stipri kļūdījies, ja domāji, ka, uzzinādams visu patiesību, laidīšu garām iespēju būt laimīgam ar tevi. -

- Bet es precos, Troj. Šodien. Tūlīt. - es pirmo reizi pacēlu savas acis pret viņu un mūsu skatieni sastapās. Viņš vēljoprojām lūkojās uz mani tāpat, kā kādreiz. Pat pēc sešiem gadiem, pavadītiem atsevišķi vienam no otra.

- Vēl nav par vēlu visu mainīt. - Trojs pievilka mani sev tuvāk, taču es biju spiesta viņu maigi atgrūst.

- Viņam ir taisnība. Tev ir kārtīgi jāapsver visi par un pret, jo šobrīd ir liela iespēja, ka vari pieļaut kļūdu. - Emma maigi pieskārās manam plecam.

- Paldies, Emma! - Trojs pateicīgi uzlūkoja viņu, taču Emmas skatiens vēstīja ko citu.

- Es to attiecināju arī uz tevi, Troj. Uz tevi un Adrianu. Es vienmēr atbalstīšu tevi, Troj, bet šoreiz viss griežas tikai par un ap Gabrielu. Par viņas jūtām. Pieņemjot šāda veida lēmumu, viņai ir jādomā arī par Melāniju. - es klausījos Emmas vārdos, saprazdama, ka viņai bija pilnīga taisnība.

- Es esmu Melānijas īstais tēvs. - Trojs šķita paliekam dusmīgs.

- 3 gadus vecam bērnam būs diezgan sarežģīti paskaidrot visu, nedomā? Kā tādam mazam bērnam paskaidrot, ka cilvēks, kuru viņa bija uzskatījusi par tēti, patiesībā nav tētis? Ka tētis ir kaut kāds vīrietis, kuru viņa redz pirmo reizi? - ar katru vārdu, ko Emma bilda, es piekritu viņai ar vien vairāk un vairāk.

- Troj, Emmai ir taisnība. - sarunai pieslēdzās Brianna, kura visu šo laiku bija klusējusi. - Padomā par to. Tu esi bioloģiskais tēvs, bet visus trīs gadus viņu ir audzinājis Adrians. -

- Jā, bet pie tā vainīgs pats Adrians. - bija vairāk kā skaidrs, ka Trojs bija dusmīgs. Un es viņu nenosodu, viņam bija tiesības. Es nedrīkstētu viņu nosaukt par sliktu tēvu, jo viņš nezināja par Melānijas eksistenci un nemaz neuzzinātu, ja Džesikai nebūtu radusies vainas sajūta.

- Bet tas nemaina faktu, ka tieši viņš, ne tu, zin Melānijas mīļāko multfilmu, ēdienu, rotaļu un kā sauc viņas mīļāko mantiņu, ar kuru viņa iet gulēt. -

- To var uzzināt, ja vien mēs pavadītu laiku kopā.-

- Tieši tā, Troj! - es bildu. - Laiks. Tā ir atbilde. Es atcelšu visu, atcelšu kāzas. Pie velna, es nevaru domāt šajā draņķīgajā kāzu kleitā. Vispirms, es gribu atbrīvoties no kleitas. Un tad, es varu sākt visu apdomāt. - es devos pie mašīnas.

- Gabriela, bet kas būs ar Adrianu? - Emma man nokliedza pakaļ.

- Pasakiet kāds viņam, ka es to nevaru. Es atceļu kāzas. - es viņai atbildēju.

-Nevajag. Es visu dzirdēju. - kā no nekurienes parādījās Adrians.

- Adrian, tici man, tu esi pēdējais cilvēks, kam vajadzētu būt aizvainotam par šādu notikumu pavērsienu. - šī bijā pirmā reize, kad es viņu redzēju pēc patiesības uzzināšanas, domāju, mana reakcija bija diezgan pieņemama.

- Džesika, ja? - Adrians uzmeta skatienu Trojam, pēc tam nosodoši uzlūkojot mani.

- Es apsolu, ka kaut kad mēs par to parunāsim. Ne tagad. Man nav spēka domāt. - es vērsos pie viņiem abiem. - Lai šodien Melānija paliek pie tevis, Emma. Melānij, brauksi pie vecmāmiņas? -

- Jā, jā! - mazā priecīgi lēkāja. Viņai vienmēr bija paticis pavadīt laiku pie Emmas. Arī man, savā ziņā. Varbūt pie vainas bija gaisotne. Es nesaku, ka mūsu mājās valdīja naids un aukstums... vienkārši, mājīgāka gaisotne vienmēr bija pie Emmas. Mums bija jauki brīži arī ar Adrianu, svētkos vai aukstos vakaros pie kamīna. Bet ikdiena šķita, kā rutīna, kurā mēs ieslīgstam aizvien dziļāk.

Atvadījusies no savas mazās meitiņas, es steidzos uz mašīnu, lai dotos prom no šīs vietas. Man vajadzēja tikt vaļā no šīs kleitas, un, kad tas bija noticis, es sametu pāris lietas somā un devos uz māju pie ezera. Manos plānos nebija slēpties tur mūžīgi, man vienkārši vajadzēja laiku pārdomām. Dienu. Vai varbūt divas, trīs... Lai cik ilgs laiks man bija nepieciešams, man vajadzēja to laiku pavadīt vienatnē ar savām domām un pieņemt lēmumu patstāvīgi.