Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 33

- Man liekas, ka tas ir kaut kas tāds, ko nevajadzētu jautāt. Tas vienkārši notiek. Jūs abi to jūtat un viss. -

- Bet es neko nejūtu. -

- Pavisam? - Trojs mani uzlūkoja ar lūdzošu skatienu.

- Troj, es nezinu, kas ir noticis tavā prātā, bet... Par kādām jūtām vai attiecībām var būt runa? Man šķita, ka mēs to izrunājām. -

- Es domāju, ka kaut kas mainījās. Es jutu kaut kādu īpašu... Saikni starp mums. -

- Nē, nē, nē. - es pievēru acis un noraidoši māju ar galvu. Es pavisam nemāku rīkoties šādās situācijās, jo šī ir pirmā reize, kad kāds man.... Atzīstās savās jūtās. Man vajadzēja Semu. Steidzami. Bet viņa šeit nebija. - Tu nevari, nē. Tā ir vienkārši mirkļa vājība, skaidrs? -

- Nē, tā nav tikai mirkļa vājība. Es tevi... Tu man patīc, Gabriela. Un es domāju, ka ir vērts noriskēt. -

- Tas pāries, Troj. Es negribu tagad to apspriest, jo tu visu noliegsi, tāpēc... Ļauj man iet, labi? - es gribēju būt pēc iespējas maigāka, taču es sapratu, ka bija nepareizi bēgt no problēmām. No nopietnas sarunas. No malas es noteikti izskatījos pēc maitas. Un varbūt, ka es tāda arī biju, kas to lai zin?

- Es tevi palaidīšu, bet zini, ka kaut kad tu būsi manā vietā. Un es aiziešu. Tāpāt kā tu. - Trojs pagāja nost no durvju stenderes, un, uzmetis man pēdējo skumjo skatienu, aizgāja.

Dīvainā kārtā, manī nebija nekādu emociju. Ne prieka, ne nožēlas vai pārdzīvojuma. Es jutos neitrāli, vai, kā saka mūsdienās; normāli.

Normāli. Šis patiešām bija īstais vārds, ar ko atbildēt uz jautājumu par to, kā es jūtos.

Bet es gribēju uz mirkli aizmirsties. Aizmirst, ka šī saruna vispār bija notikusi. Tāpēc es sapratu, ka biju darījusi pareizi, piekrītot nelielai pastaigai ar Adrianu.

Paņēmusi jaku no istabas, es, pa ceļam to kaut kā nevīžīgi uzvelkot, devos ārā, kur Adrians pavisam noteikti bija nosalis.

- Tu laikam gāji pakaļ jakai uz mājām. - Adrians centās pārvērst manu kavēšanos par joku, bet mēs abi zinājām, ka patiesībā viņš alka zināt patiesību.

- Nē, nē. Vienkārši... Man zvanīja mana audžu mamma un apvaicājās, kā man iet. - es izspiedu smaidu, kam it kā vajadzēja izskatīties daudz maz patiesam.

- Viss kārtībā, es saprotu. - bet es zināju, ka tā nebija taisnība. Un viņš arī. Bet viņš negribēja mani emocionāli noslogot ar jautājumiem par to, kas patiesībā notika, tāpēc viņš vienkārši klusēja. Par spīti ziņkārībai, kas noteikti grauza un skrāpēja viņu iekšēji.

Tātad, uzmanību nelielu! Es domāju, ka mēs visi (cik nu mēs esam aktīvi) esam pamanījuši, ka daļas man sanāk rakstīt reti, un tās parasti ir tādas diezgan īsas. Es sāku apsvērt domu par vienas nodaļas sadalīšanu vairākos posmos. Teiksim, vienu nodaļu sadalīt četros posmos, ja katrā tajā "posmā" uzrakstu +/- 400+ vārdus, tad viena nodaļa kopumā sanāk ~1600 vārdu gara.
Kāda jēga no tā, jautāsiet? "mums taču tāpat būs jāgaida katra posma iznākšana", BET man tam ir daži labi argumenti.
1-kārt, diezgan muļķīgi ir numurēt manu katru nākamo gara darbu ar nodaļas ciparu, jo nu, ja vismaz četras no šīm nodaļām ir ar vienu domu, sižetu, tad, manuprāt, šādu darbu nevar uztvert nopietni. (Jā, reālās grāmatās viena nodaļa ir pat garāka par 1600 vārdiem, bet man ir like 400-500 vārdi)
2-kārt, man nesanāk īpaši daudz uzrakstīt. Es rakstu brīvajā laikā, un, ja man ir jau kādi 400 vārdi, tad es izlemju apžēloties un izlikt daļu, lai jums nebūtu jāaida vēl +/- 4 dienas.
Par to daļu retumu... Nezinu kā ir jūsu skolās, bet mums par šo ceturksni dod liecības. Sāksim ar to, ka esmu daudz iekavējusi, slimības dēļ, tāpēc daudz kur (teiksim atklāti) man ir salikti nv, kas ir jālabo, jo nu, manā skolā tas vienkārši nav pieņemami un mani met ārā no skolas, labākajā gadījumā ir iespēja noslēgt trīspusēju līgumu un izlabot vērtējumus līdz semestra baigām (it kā dota viena iespēja palikt skolā), bet man to nevajag, tāpēc jā. Un nu, nobeigumam varu piebilst, ka mamma mani laikam nosistu, ja es kaut kur būtu nesekmīga, vai, vēl ļaunāk - man būtu uz ceturkšņa liecības nv.

Cerībā uz sapratni,
Valērija