Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 32

- Gabriela? Kur tu biji? Es tevi meklēju! - Adriana balss ielauzās manā saprātā, kad biju gandrīz pie zāles durvīm.

- Biju piekārtot kosmētiku. - es viņam vārgi uzsmaidīju.

Adrians kādu brīdi mani uzlūkoja, pēc tam piegāja tuvāk un atkal ierunājās, - Es domāju... Varbūt mēs... Varbūt tu gribētu iziet ārā? -

- Ārā? - saraucu uzacis.

- Izmest loku apkārt nometnei. Paelpot svaigu gaisu, iepazīties tuvāk. -

- Izklausās labi, tikai... Es aiziešu pēc jakas, labi? Ārā izskatās pavēss. -

Adrians viegli pamāja ar galvu un es, netērējot laiku, devos uz istabu pēc jakas.

Taču pie istabas durvīm mani gaidīja pārsteigums. Trojs, atspiedies pret durvīm, uzmanīgi mani uzlūkoja.

- Ko tu te dari? - centos pajautāt pēc iespējas uzmanīgāk. Kaut gan... Es zināju, ko viņš grib.

- Parunāt, atceries, ko teici pirms kāda laiciņa? - protams, ka es atcerējos. Es apsolīju parunāt ar viņu.

- Jā, bet.. -

Trojs mani pārtrauca, - Nekādus bet. Tu apsolīji, esi tik laba, un izpildi savu solījumu. -

- Es teicu, ka vēlāk. -

- Jā, es atceros. Precīzāk, tu teici, ka gribi izbaudīt balli. Bet šobrīd tu vairs neesi aizņemta ar balli. Tu esi šeit, pie istabas durvīm. -

- Es atnācu pēc jakas. -

- Priekškam? - Trojs sarauca uzacis. - Zālē ir silti.-

- Es.. nu... Es eju pastaigāties. - es, klusi un nepārliecināti, čukstēju.

- Viena? -

- Nu, jā.. -

- Es varu iet ar tevi. -

- Nu.. es it kā gribēju... Viena. -

- Kas ir noticis? -

- Nekas. Tas ir... Kaut kas ir noticis, bet es.. -

Trojs mani pārtrauca, - Patiesībā tu neiesi viena, bet ar Adrianu, vai ne? -

- Jā. - klusi nočukstēju.

Trojs izdvesa tādu kā skumju smīnu un pienāca man tuvāk, - Man šķita, ka mēs to izrunājām. - viņš pacēla manu zodu uz augšu, lai es izskatītos viņam acīs.

Kādu brīdi es jutos vāja. Mana pašapziņa bija kritusies. Taču, sapratusi, ka ir jābūt kādai cieņai pašai pret sevi, es, ar pārliecinošu skatienu ieskatījos Troja acīs, - Tu nevari man aizliegt, ar ko kontaktēties, un ar ko nē. - mana balss skanēja tik pārliecinoši un skaļi, ka es pati nodrebinājos no sava tembra.

- Varu. - Troja balss skanēja tikpat pārliecinoši.

- Ar kādām tiesībām? - es zināju, cik muļķīgi un bērnišķīgi skan šie jautājumi un argumenti par tiesībām, un tomēr es to pajautāju.

- Nu... - bija redzams, ka šis jautājums bija iedzinis Troju strupceļā. Viņa skatiens mētājās turpu šurpu, cenšoties atrast atbildi tumšajās gaiteņa sienās. Bezjēdzīgi.

- Atrodi meiteni, kuru varēsi izrīkot. - es neļāvu viņam izdomāt atbildi uz manu jautājumu. - Es neesmu tava meitene. -

- Neesi? - šoreiz atbilde pār Troja lūpām izskanēja momentāli.

- Loģiski. - es saraucu uzacis un sasprindzināju visus sejas muskuļus, lai nesāktu smieties. Tas bija tik muļķīgs jautājums.

- Nē? -

- Ko nē? -

- Neesi mana meitene? -

- Protams, ka nē. - es iesmējos. - Troj, kas par lietu? Kas tas par jautājumu? -

- Bet es domāju, ka... -

Es viņu pārtraucu, - O, nē, nē. Es pat negribu dzirdēt, ko tu domāji. -

Trojs sarauca uzacis, - Bet es tā domāju vēljoprojām. Tiešām negribi zināt to? -

- Es sapratu, ko tu domāji, Troj. - es uzsvēru viņa vārdu. - Taču tas nav reāli. Tu nevari tā vienkārši savā prātā ieņemt, ka esam kopā un viss. -