Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 36: Part 2

Es jau spēju tālumā saskatīt skolu, kad Trojs pēkšņi iegriezās pavisam citā pagriezinā, kas neveda uz skolu.

- Skola ir tajā pusē... - es norādīju ar roku uz skolu, kas pamazām sāka pazust aiz apvāršņa.

- Es zinu. - Trojs pagriezās pret mani un uzsmaidīja, parādot savas bedrītes vaigos. - Mēs braucam pakaļ Briannai. -

- Beidzot kāda laba ziņa šajā rītā. - es klusi nobubināju. Doma, ka tūlīt satikšu Briannu lika man pasmaidīt. Pa pavadīto laiku nometnē mēs bijām kļuvušas diezgan tuvas, un, kaut gan es zinu, ka teicu, ka nevaru uzticēties cilvēkam, kuru pazīstu divas nedēļas, Briannai es tiešām uzticējos.

Pa to laiku mēs jau bijām iebraukuši baltas divstāvu mājas pagalmā.

- Nevēlies aiziet viņu pasaukt? -

- Gribi tikt no manis vaļā? -

- Nē, - Trojs vārgi iesmējās, - vienkārši domāju jums vajadzēs lielāku platību, lai apskautos. Un es negribu traumēt savas bungādiņas jūsu spiegšanas dēļ. -

- Labi, kur man iet? -

- Viņas vecāki un Beta nav mājās, tāpēc vienkārši ej uz istabu no kuras skan skaļa mūzika. -

Es, neko neatbildējusi, atsprādzējos un izkāpu no mašīnas.

Iegājusi mājā, es, kā man bija teicis Trojs, devos uz otro stāvu, no kura bija dzirdama skaļa mūzika.

- Gabij! Ak, dievs! - Brianna iespiedzās kolīdz es biju ienākusi viņas istabā. Sekunde, divas... Un mēs atrodamies viena otras ciešā apskāvienā.

- Trojs palika mašīnā? -

- Jā, - es nolaidu galvu. Kāpēc katru reizi, kad dzirdu viņa vārdu, es samulstu?

- Gabij? -

- M? -

- Kas īsti notika starp jums tajā vakarā? Abi tādi drūmi, dusmīgi staigājāt. -

- Brī, es nevaru tev to pateikt. Nejau tāpēc, ka neuzticos. Es nespēju atrast vārdus, lai to pateiktu. Un man nav drosmes par to runāt. -

- Trojs teica to pašu. - viņa vārgi uzsmaidīja.

- Jā, tikai šodien viņš nez kāpēc ir ļoti laimīgs un pat teica, ka ir priecīgs par... To, kas notika. -

- Gabij, jūs ar Troju... -

Es pārtraucu viņu pusteikumā, - Nē, Brī, pat nesaki to. Labāk ejam, es negribu nokavēt pirmo skolas dienu. Tavu brālēnu mēs varam apspriest kaut kad pēc tam. -

- Turu tevi uz vārda. - Brianna uzsmaidīja un, paķērusi savu somiņu, kopā ar mani devās uz Troja mašīnu. Mēs abas apsēdāmies aizmugurē, kaut gan Trojs uzstāja, lai es sēžu priekšā.

Kad mēs bijām piebraukuši pie skolas, es momentāli izkāpu no mašīnas un ātri devos uz skolas pusi, pat negaidot Briannu.

- Gabriela! Gabij! - es dzirdēju balsis saucam mani, taču man pat nenāca prātā doma apstāties, tieši otrādi: es sāku iet vēl ātrāk.

Koncentrējoties uz to, lai Trojs mani nepanāktu, es pavisam aizmirsu sekot ceļam un uzskrēju kādam virsū.

- Piedod, es tevi nepamanīju! - es atvainojo, pat nepaceldama savu skatienu, un, pagriezusies uz aizmuguri, lai pārliecinātos, ka Trojs ir pietiekami tālu, es pagriezos atpakaļ un tomēr pacēlu savu skatienu uz augšu. - Adrian? Sveiks! -

- Sveika, sen neredzēta! - Adrians man uzsmaidīja un iekļāva mani draudzīgā apskāvienā. - Kur tu tā steidzies? -

Es jau taisījos viņam atbildēt, taču mani apsteidza Troja balss man tieši aiz muguras. - Viņa mūk no manis. -

- Skaidrs... - Adrians lēni novilka un aizdomīgi uzlūkoja Troju, un pēc tam arī mani. - Gabij, es šodien rīkoju tādu kā ballīti par godu skolas sākumam. Nāksi? -

- Es nezinu... Patiesību sakot, es nekad tādus pasākumus neapmeklēju. -

- Tad ir laiks kaut ko mainīt savā dzīvē! Troj, Brī, jūs tiešām neiesiet? -

- Nē, nē. Tu jau zini, mums ne ļoti patīk tas ballīšu troksnis un piedzērušos pusaudžu kompānija. - Brianna atbildēja.

- Zini ko, Adrian? Es tā padomāju, ka tev taisnība. Laiks kaut ko mainīt savā dzīvē. Es iešu! -

- Tiešām? -

- Jā, kāpēc gan ne? -

- Lieliski! Es atbraukšu tev pakaļ sešos, derēs? -

- Protams! -

Mūsu sarunu iztraucēja zvans, kas nozīmēja, ka mums ir laiks doties uz skolas lielo zāli, kur notiks svinīgais pasākums.

- Gabij, kas tas tikko bija? -

- Par ko tu runā? -

- Par ballīti. Tu nopietni iesi? -

- Izskatījās, ka jokoju? Es neredzu tajā neko sliktu. Es visu mūžu esmu bijusī tā pelēkā pele, kas netiek aicināta uz visiem populāro skolēnu tusiņiem, man tas ir apnicis. Šī ir lieliska iespēja man kā skolas jauniņajai. Jo ne visi tiek uz to ballīti, vai ne? -

- Bet Gabij, vai tiešām piepīpēta telpa ar piedzērušiem jauniešiem ir tava īstā vieta? -

- Brī, nemēģini mani atrunāt. Viss, ko es zinu, ir tas, ka es pavisam noteikti negribu, lai kārtējo gadu mana vieta būtu kaut kur skolas zemākajos slāņos. Man ir apnicis ēst pusdienas bibliotēkā, saproti? -

- Labi, - Brī klusu nočukstēja. - Tu tikai uzmanīgi ar alkoholu, labi? -

Es viegli iesmējos.

- Kāds novirziens tev ir? - Brianna apvaicājās.

- Mūzika. - es viņai uzsmaidīju.

- Paldies Dievam, mēs būsim vienā klasē. - Brianna atviegloti nopūtās un mēs kopā iesmējāmies.

Mūzika man vienmēr ir bijusi tuva, tieši tāpēc es izvēlējos šo novirzienu. Es dziedāju bērnu nama korī, taču es nebiju pārliecināta par savām dziedāšanas prasmēm, tāpēc es cerēju, ka pilnībā pietiks ar manu klavierspēli.