Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 10

Pēc 3 dienām. 23.jūlijs, Gabrielas dzimšanas diena.
Šīs trīs dienas pagāja tā neitrāli, ar Troju kopš tā izbrauciena neesmu tikusies. Tomēr visas šīs dienas manā galvā skanēja Troja vārdi. "Tu tēlo no sevis kaut kādu nepieejamo princesīti" Viņam bija taisnība, jo es tāda neesmu. Viņš itkā atvainojās un man nebija citu iemeslu uz viņu dusmoties, bet es negribēju viņu pielaist sev klāt. Varbūt tas bija Sema dēļ, bet, ja tā padomā, tad tomēr nē - es zināju, ka Troju neviens neadoptēs un neaizvedīs. Es tiešām nesaprotu, kur ir mana problēma, jo ar Semu es kontaktējos par spīti tam, ka viņš ir gejs. Par spīti tam, ka skolā domāja, ka, ja reiz mans labākais draugs ir gejs, tad es esmu lesbiete vai vienkārši dīvaina.
Šodien ir mana dzimšanas diena, bet es īpaši neiespringstu. Manos plānos ir vienkārši pasēdēt ar Emmu, Džeisonu un Niku, pie tortes gabaliņa un tējas, jo man tāpat šeit nav draugu. Veikusi visas rīta procedūras vannasistabā, es devos uz virtuvi, kur bija dzirdama rosība.
- Labrīt, - teicu visiem, kad biju ienākusi virtuvē.
- Daudz laimes dzimšanas dienā! - Emma, Džeisons un Nika korītī iesaucās.
- Man nebija ne jausmas, ko tev dāvināt, jo vēl neesmu paspējusi tevi iepazīt, bet domāju, ka šie tev patiks. - Nika man pasniedza mazu, sarkanu kārbiņu. Es to atvēru: tajā bija sudraba auskari sirds formā.
- Paldies, Nika! Tie ir dievīgi! - es viņu apskāvu.
- Mēs tevi tikai sabučosim, jo mums pagaidām tev nav dāvanas, jo nevarējām neko izdomāt. Mēs gribējām kaut ko ļoti īpašu, bet nekas nenāca prātā. Taču tev pa šodienu ir jāizdomā, ko tu vēlētos. Varbūt vēlies kaut kur aizbraukt? Tev ir 24 stundas laika izdomāt, ko tu vēlies. - Džeisons teica un tad viņš kopā ar Emmu, vārda tiešā nozīmē, mani sabučoja.
- Paldies, bet tas nav obligāti. -
- Tā ir tikai dzimšanas dienas dāvana, Gabij. Turklāt, pieņemsi to arī kā mūsu atvainošanos par to, ka mēs nevarēsim tavu dzimšanas dienu pavadīt kopā ar tevi. - Emma man atbildēja. Tātad nesanāks nekāda pasēdēšana ar viņiem.
Pēc brokastīm Emma un Džeisons devās uz darbu, bet es izlēmu patērēt naudu un aiziet uz lielveikalu. Lielveikalā es pavadīju apmēram divas stundas, bet atļāvos nopirkt tikai vienu vasaras kleitiņu un šortus. Neskatoties uz to, es biju nogurusi un izsalkusi, tāpēc nolēmu paēst picērijā, kas atradās pirmajā stāvā. Kad iegāju iekšā, mani gaidīja nepatīkams pārsteigums: pie viena no galdiņiem sēdēja Trojs ar saviem draugiem. Viņi par kaut ko runāja, smējās, bet, ieraudzījis mani, Trojs apklusa. Viņa draugi pagriezās uz manu pusi, nopētīja no galvas līdz kājām, pagriezās atpakaļ un kaut ko pajautāja Trojam, viņš tikai pamāja ar galvu, turpinādams uz mani skatīties. Es bija nesapratnē par to, kas te tagad notika. Vai es viņiem izskatos pēc pieminekļa, ka mani tā vajadzēja nopētīt? Un par ko viņi runāja? Parādījusi Trojam vidējo pirkstu, es apsēdos pie viena no brīvajiem galdiņiem un gaidīju oficiantu.
Pēc pāris minūtēm pie mana galdiņa pienāca oficiants un nolika uz tā kaut kādu kokteili.
- Es atvainojos, bet es nepasūtīju. -
- Jūs esat Gabriela? - oficiants pajautāja.
- Em, jā? -
- Viens puisis to pasūtīja priekš jums. -
- Kāds puisis? -
- Lūk tas, - oficiants norādīja uz Semu, kurš stāvēja pie letes un smaidīja. SEMU, AK DIEVS!
- Sem! - es nobļāvos pa visu picēriju un skrēju pie viņa, lai viņu apķertu, un man bija vienalga, ko domā citi, ko domā Trojs.
- Es arī priecājos tevi redzēt, - Sems mani apskāva un, pēc sena paraduma, iedeva buču uz vaiga.
- Ko tu dari te? Kāpēc tu neesi Floridā? -
- Apsveicu tevi dzimšanas dienā! - Sems pasmaidīja un pasniedza man dāvanu maisiņu, kurā bija 5 Nutellas burciņas.
- Tu mani ļoti labi zini. Paldies! - es viņam uzsmaidīju.
- Klau, piedod, bet es te neesmu uz ilgu laiku. Mums ir tikai stunda laika. Es pateicu saviem vecākiem, ka atbraukšu tikai tevi apsveikt, jo es nezināju, ka esi adoptēta. Džonsones kundze pateica man tavu adresi, bet tur mani sagaidīja kaut kāda sieviete, un teica, ka tu esi šeit. Kamēr es tevi atradu, pagāja jau diezgan liels laiciņš. -
- Piedod, ka es nerakstīju. -
- Viss kārtībā, Bibi. Nākamreiz es atbraukšu uz ilgāku laiciņu, un es tev vēl paspēšu apnikt. - kāpēc Bibi, jautāsiet? Bērnībā Sems nevarēja izrunāt manu vārdu, tāpēc iesauca mani par Bibi.
- Varbūt ejam paēst un parunāties, kamēr tev vēl ir laiks? -
- Labi, - viņš man uzsmaidīja. - es tev jau teicu, ka tu man pietrūki? -
- Nē, bet tu vari pamēģināt. -
- Tu man pietrūki. -
- Tu man arī. -
Sems pasmaidīja, ar vienu roku mani apķēra un mēs devāmies pie mana galdiņu, bet mums nācās iet garām Trojam un viņa draugiem, un, kad mēs tuvojāmies viņa soliņam, viņš strauji piecēlās, aizšķērsojot mums ceļu.