Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 26

Kādu laiku mēs abi sēdējām klusumā un skatījāmies vienā punktā. Vienkārši sēdējām blakus viens otram.

- Troj.. -

Es izlēmu pārtraukt klusumu, bet Trojs izlēma pārtraukt mani. - Gabriela, man ļoti žēl, ka tev manis dēļ nācās nokļūt tik apkaunojošā situācijā. -

- Viss ir kārtība, Troj. Patiešām. - es uzliku roku Trojam uz pleca un viņš pagriezās pret mani.

- Nē, Gabriela, nekas nav kārtībā. - Troja zaļās acis lūkojās manās.

- Ir. - es centos viņu pārliecināt. - Protams, tas bija nepatīkami. Bet es tikšu tam pāri. Mēs tiksim tam pāri. -

- Tas nav tik vienkārši, Gabriela. - mēs vēljoprojām skatījāmies viens otram acīs. Un tas neradīja diskomfortu vai kaut ko tamlīdzīgu.

- Ak, Dievs, Troj! Man šķita, ka es pārspīlēju ar to "es tikšu tam pāri", bet tu ar savu "tas nav tik vienkārši" pārspīlē vēl vairāk. Padomā kārtīgi, nekas nopietns nav noticis. Tas būtu tas pats, ja tu būtu mani redzējis pludmalē peldkostīmā. -

- Tiešām? -

- Jā, Troj. -

- Labi. - Trojs smagi nopūtās, bet viņš nenovērsa skatienu, tāpēc es varēju redzēt, ka viņš kaut ko slēpj.

- Vai ir vēl kaut kas, Troj? - es ieskatījos viņa acīs ciešāk, ja tas vispār bija iespējams.

- Jā, Gabij. - Trojs nočukstēja un samazināja attālumu starp mūsu lūpām. Ne līdz galam. Tagad mūsu pieres saskārās un viņš caururba manas acis ar savu caururbjošo, zaļo acu skatienu.

- Kas? - mana balss drebēja un skanēja tik klusu, ka šķita: viņš to pat nedzirdēja. Bet, nē, viņš dzirdēja. Ļoti labi dzirdēja.

- Tavas darbības..Tu mani izaicini. -

- Ko? - es saraucu pieri, cik nu tas bija iespējams.

- Piemēram, tagad. Tu mani neatgrūd. Kaut gan es jebkurā brīdī varu tevi noskūpstīt. -

- Vari. - es atbildēju. - Bet tu to nedarīsi. -

- Kāpēc gan nē? - Trojs nosmīkņāja.

- Tu apsolīji. Un es ticu, ka tu turēsi savu solījumu. - es cerēju, ka mana balss izklausījās pārliecinoši. Protams, ka es neticēju cilvēku solījumiem.

- Pat ja es tik ļoti gribu lauzt šo solījumu? -

- Paklau, Troj. Es nezinu, ko tu esi lietojis un kas darās tavā galvā, bet es ticu, ka tu to nedarīsi. -

- Oh, Gabij..Tu esi tik naiva. -

- Troj, es negribu bojāt mūsu tikko uzsākto kontaktu tikai tāpēc, ka esi iedzēris. -

Es gribēju piecelties, bet sajutu Troja roku ap manu vidukli, kas pievilka mani ciešāk sev, atstājot starp mūsu lūpām minimālu attālumu. - Es neesmu dzēris. - Trojs pačukstēja un izpūta gaisu pa savām lūpām. Par brīnumu man, viņa elpa neoda pēc alkohola un cigaretēm. Tā smaržoja pēc piparmētrām. Vispār, bija ļoti neloģiski viņam teikt, ka viņš bija dzēris, kad mūsu lūpas bija tik tuvu, es būtu uzreiz sajutusi alkoholu.

- Ko tu dari? - es klusu nočukstēju.

- Nezinu. - mūsu lūpas bija tik tuvu, ka es spēju sajust viņa karsto elpu uz sevis.

- Kāpēc tu vēljoprojām mani turi? - es turpināju čukstēt. Man šķita, ka tas bija pareizi: čukstēt.

- Kāpēc tu mani neatgrūd? -

- Es gribu ticēt tam, ka tu neko tādu nedarīsi. -

Trojs iesmējās un aizlika vienu manu matu šķipsnu aiz auss. - Protams, ka neko nedarīšu. Pagaidām. -

Es nervozi noriju siekalu kamolu, kas bija uzkrājies manā kaklā. - Kas ar tevi notiek, Troj? -

Trojs, atlaidis mani, paraustīja plecus, bet es, izmantojot brīvību, skrēju ārā no istabas. Es zinu, cik muļķīgi tas bija, bet man bija bail. Es nezināju, ko viņš var izdarīt.