Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 7

Pēc 1 stundas gara brauciena, mēs bijām klāt. Te bija tik pasakaini skaisti -mežs, ezers. Mēs bijām atbraukuši pirmie, un man nebija ne jausmas ar ko sevi nodarbināt līdz laikam, kad atbrauks visi pārējie.
- Varbūt tev kaut kā palīdzēt? - es jautāju Emmai.
- Nē, viņi jau tūlīt būs, Krista man palīdzēs. - Emma man atbildēja. Tātad mūsu kaimiņieni sauc Krista. - Tu vari iet atpūsties. -
-Labi. - es viņai atbildēju. - Te ir kāda vietiņa, kur es klusumā varētu palasīt? -
- Jā, tu vari aiziet uz bēniņiem. -
Es neko neatbildēju un devos uz bēniņiem. Te nekā tāda nebija - dīvāns pie loga, daži plaukti ar grāmatām, mazs galdiņš blakus dīvānam un paklājs zem tā - un tomēr te bija omulīgi. Mani vispār piesaista telpas bēniņos, nezinu, kāpēc, bet tā vienkārši ir. Es apgūlos dīvānā un sāku lasīt.
Es jau biju gandrīz pilnībā iegrimusi grāmatu pasaulē, kad mani iztraucēja rupja, bet patīkama balss. - Em, Gabriela, ja? -
- Jā, ko vaj.. - aprāvos, kad ieraudzīju to pašu puisi, kuram vakar uzkritu virsū. - Ko, pie velna, tu te dari? -
- To pašu es varētu jautāt arī tev. - arī viņš izklausījās neapmierināts. - Kas tu esi, un ko tu te dari? -
- Nu, vispār man tev būtu tas jājautā, jo tu esi manu audžu vecāku mājā. -
- Tu esi Emmas un Džeisona.. -
Es viņu pārtraucu teikuma vidū, - Jā. Esmu Emmas un Džeisona audžu meita. -
- Nu par ko man tāds sods? -
- Itkā es starotu no laimes, - sarkastiski noteicu.
- Eh, ja vien tu zinātu, kā tu man besī, sīkaļa. -
- Ej ellē! -
- Vienkārši aizveries un nāc man līdzi! -
- Nekur es ar tevi neiešu! - protestēju.
Viņš man neko neatbildēja, vienkārši pienāca klāt un sagrāba mani aiz kakla. Tas notika tik ātri, ka es pat nepaspēju neko saprast, nepaspēju atkāpties. - Tu domā, ka man baigi vajag tevi? Man Emma lika tevi pasaukt un arī iepazīties. -
- Mh. Un tad izliksimies, ka es tevi pirmo reizi redzu? - teicu, kad viņš bija mani palaidis vaļā.
- Sāksim no sākuma. - viņš teica. - Mani sauc Trojs Andersons. -
- Nu ja sauc, tad ej. - (no autora: ceru, ka jūs sapratāt šo joku.)
- Ak, Dievs! Tu vari kaut uz mazu brītiņu būt normāla? -
- Iespējams. -
Trojs nopūtās. - Kā tevi sauc? -
- Gabriela, - es viņam atbildēju. - Gabriela Bleika. - bija tik dīvaini teikt "Gabriela Bleika" jo visus šos gadus esmu bijusi Monteza.
- Tagad mēs varam iet? Mūs gaida. -
- Jā, ejam. - es atbildēju, un mēs devāmies uz izejas pusi. Mēs klusumā aizgājām līdz ezeram, kur mūs jau gaidīja Emma, Džeisons un Troja vecāki. - Labdien! - es viņiem teicu.
- Sveika! - Troja mamma pasmaidīja, - Viņa izskatās tik jauka meitenīte, - viņa pievērsās Emmai un Džeisonam. Okey, tas mani sāk tracināt. Vēl tikai atliek paraustīt aiz vaidziņiem, kā to parasti vecas tantiņas dara.
- Man ir ideja! - Troja tētis pēkšņi iekliedzās.
- Labāk nepiedāvā. Tavas idejas vienmēr ir nesakarīgas. - Troja mamma viņam pateica.
- Kāpēc uzreiz tā? Šoreiz tā ir ļoti sakarīga ideja, jūs tikai paklausaties! - viņš runāja kā mazs bērns, kas prasa mammai konfektes - Sarīkosim sacīkstes! -
- Kādas vēl sacīkstes, Sem? - Emma uz viņu paskatījās ar *tu nopietni* skatienu.
- Nu, jums taču ir trīs laivas, vai ne? - viņš iesāka.- Sadalamies trīs komandās: es un Krista, tu un Džeisons, Gabriela un Trojs. -
- Un kāds ir sacensību mērķis? -
- Kura komanda noķers vairāk zivis! - viņš, šķiet, bija priecīgs par šādu ideju. Es gan nē. Man likās, ka tas ir kaut kāds beigta suņa murgs. Nopietni, kuram kas tāds ienāk prātā?
- Kaut kāds murgs, - Troja mamma teica. Viņa lasa manas domas?
- Nav gan. Izklausās tīri normāli. - Džeisons teica un Trojs piekrītoši pamāja ar galvu.
- Labi, - Krista nopūtās. - Bet nākamreiz nodarbi izdomāsim mēs! -
- Urrā! - Troja tētis spiedza kā mazs bērns, kuru tikko apsolīja aizvest uz atrakciju parku.
- Gadi iet, bet Sems vēl ir tas pats mazais Sems no bērnu dārza. - Troja mamma nopūtās. Mjā, jautra kompānija.