Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 23

Troja skatapunkts

Emma, man par laimi, izlēma, ka labāk būs, ja Gabrielu aizvedīs viņi paši. Kāpēc "man par laimi", jautāsiet? Tāpēc, ka man būs vismaz 20 minūtes laika pabūt vienam ar savām domām. Nē, vaina nav Gabrielā - man viņas kompānija ir patīkama, - vaina ir tajā starpgadījumā viņas istabā. Šīs 20 minūtes man bija nepieciešamas, lai izdomātu, ko viņai teikt. Es zināju, ka mans "piedod" neskanēs no sirds, jo, ja tā loģiski visu apsver, es ne pie kā nebiju vainīgs. Vismaz es centos sev ieskaidrot, ka tā bija patiesība.

Es pat nebiju pamanījis, ka mēs jau piebraucām pie lielās, samērā jaunās, ēkas, kur jau vairākus gadus pēc kārtas rīkoja vasaras nometni. 20 minūtes bija pagājušas nemanāmi, un es vēljoprojām nebiju izdomājis, ko viņai teikt.

- Mamm, tēt, atā! - es atvadījos no vecākiem, izņemdams no mašīnas savu čemodānu, kuru es mistiskā veidā biju iestūķējis sev blakus.

Mamma un tētis nerīkoja nekādas "īpašas" atvadīšanās scēnas, jo viņi iet tam cauri jau piekto gadu pēc kārtas, un mēs savā ziņā esam apraduši ar domu, ka katru vasaru mēs vismaz divas nedēļas būsim šķirti.

Lai šī atvadīšanās no malas neizskatītos pavisam bezjūtīga, mamma un tētis, braucot prom, pamāja man ar roku un mamma pat nosūtīja man gaisa skūpstu, kaut gan viņa zināja, cik ļoti man tas nepatika. Tipiska mamma.

Es pēdējo reizi uzmetu skatienu manu vecāku aizbraucošajai mašīnai un pagriezos uz nometnes pusi, lai dotos iekšā. Man vajadzēja parunāt ar vienu cilvēku pirms Gabrielas atbraukšanas.

- Brī! - es iespiedzos kā maza meitenīte, kad tālumā ieraudzīju tik ļoti pazīstamo siluetu.

- Troj! - Brianna, pamanījusi mani, pārtrauca sarunu ar kaut kādām meitenēm, kuras noteikti interesējās par mani, un skrēja manā virzienā. - Es tevi ienīstu. Mani atkal aplido meitenes, lai uzzinātu, vai esi brīvs. Un, lai uzzinātu tavu numuru. - Brianna ar tēlotām dusmām bubināja manā plecā, kad es viņu biju iekļāvis ciešā apskāvienā, bet tomēr apskāva mani pretī.

- Es arī tevi ļoti stipri mīlu, Brī. Tu esi vislabākā māsīca pasaulē. - es pasmējos par viņas "laipno" sveicienu.

- Un kā ar Betu? - kaut gan Brianna vēl atradās manā ciešajā apskāvienā, es zināju, ka viņas seju tagad rotāja viltīgs smaids. Viņa zināja, ka man vienmēr ir bijis grūti izvēlēties starp divām vienīgajām māsīcām. Nemaz nerunājot par to faktu, ka viņas bija māsas.

- Jūs abas esat vislabākās māsīcas pasaulē. - es atbildēju viņai to, ko vienmēr biju atbildējis šādos gadījumos. - Bet Beta ir vēl maza, tāpēc viņa man nesniedz nekādus padomus, protams, izņemot gadījumus, kad es nevaru izvēlēties starp divu veidu konfektēm. Un viņai nav jācieš visas tās mokas, ko izciet tu. Es domāju tās meitenes, kas tev neliek mieru. -

- Eh, Troj, cik tu neizlēmīgs. - Brianna teica, kad es viņu izlaidu no sava apskāviena. - Es ceru, ka tev ir meitene, lai es varu to pateikt tām meitenēm un atlikušo nometnes laiku pavadīt mierā. -

Daudziem noteikti šajā brīdī radīsies jautājums, kāpēc viņa par to man nepajautāja īsziņā vai arī "viņa taču varēja piezvanīt un uzzināt", bet mums ar Briannu jau sen bija iegājis par tradīciju šādas lietas neapspriest pa telefonu. Telefona sakarus mēs izmantojām reti - reizēs, kad Brī bija pie manis un mani aizsūtīja uz veikalu, un es viņai piezvanīju vai uzrakstīju, lai vēlreiz pajautātu, ko viņa vēlējās.

- Nē, - es paskatījos uz Brī un smagi nopūtos. - bet ir meitene, par kuru mums vajadzētu parunāt. -

- Ja tā ir kāda no tām meitenēm, kuru es biju tev "piemeklējusi", un, ja viņa tevi tagad izseko, tad es vēlreiz atvainojos. Es nebiju domājusi, ka viņas ir...ķertas. - Brianna vainīgi mani uzlūkoja.

- Nē. - es pasmaidīju. Viņa zināja, ka es par to nedusmojos, bet viņa katru reizi par to atvainojās. - Tā ir cita meitene. -

- Spriežot pēc tavas sejas izteiksmes, starp jums ir noticis kaut kas slikts. -

- Jā, es esmu sadarījis daudz ko..sliktu. -

- Šī nav piemērota vieta tādām sarunām. - Brianna apturēja manu stāstījumu. - Ejam uz mūsu vietu un tur tu pastāstīsi visu sīki un konkrēti par to meiteni, un par to, ko tu esi sadarījis. -

Es nopūtos, un pasmaidījis iešķību smaidu, devos pakaļ Briannai uz mūsu vietu.