Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 39

Gabrielas skatapunkts, nākamais rīts pēc ballītes.

Es piecēlos un sajutu kaut ko smagu uz savām kājām. Pirmā doma bija, ka es esmu nolaupīta un man piesēja kaut ko smagu, lai es neaizmuktu, taču... Kad es paskatījos uz savām kājām, es ieraudzīju Troju guļam uz tām. Iespējams, ka es to vēlāk noliegšu, bet šoreiz es priecājos par to. Tas ir labāk nekā būt nolaupītai.

Normālos apstākļos es būtu sākusi kliegt un parāvusi viņu aiz ausīm, bet man tik ļoti sāpēja galva un arī otrais variants nebija īsti derīgs. Kreiso roku bija saspiedis Trojs un labā... Uz labās rokas Trojs bija uzlicis savu galvu un saldi gulēja. Kas vakar notika? Cik daudz es izdzēru? Manā galvā bija daudz jautājumu, uz kuriem atbildi varēja dot tikai Trojs. Cik ironiski.

Es uzlūkoju Troju. No malas tas noteikti izskatījās tik ļoti mīļi. Viņš turēja manu roku un, galvu nolicis uz manām kājām, gulēja. Viņš pat nebija gultā. Viņš sēdēja un ceļiem un tikai viņa galva bija gultā. Uz mazu, mazu mirklīti man pat palika viņu žēl, un es gribēju viņu ielaist gultā un ļaut normāli pagulēt, bet tas bija tiešām mazs mirklītis, jo tas taču bija Trojs. Nē, nu varbūt jau viņš nemaz nav tik slikts, bet... Kaut kas mani aptur viņu pielaist sev tuvu klāt. Lepnums, varbūt? Lai kas tas būtu, man tas patīk.

- Ilgi mani vērosi? - Trojs miegaini attaisīja acu plakstiņus un manu brūno acu skatiens sastapās ar viņa zaļganīgajām acīm.

- Es vienkārši domāju, kā tevi labāk nogalināt. - es saraucu uzacis.

- Par ko šoreiz, Gabij? - Trojs pacēla savu galvu no manām kājām, bet palika sēžam uz ceļiem. Un viņš joprojām turēja manu roku. - Zini, nav īpaši ērti šādi gulēt, bet es to pacietu. Man tik ļoti sāp ceļi. Un mana roka ir notirpusi. Taču es visu to pacietu. Tevis dēļ. Tikai tāpēc, ka tu vakar pārdzēri jēgu un, kad es ienesu tevi mājās, tu gribēji, lai es palieku un paturu tavu rociņu. Es varēju tevi pasūtīt trīs mājas tālāk, bet es paliku. Un visu nakti tā pavadīju. Bet tu pat nepateiksi man paldies. Un, zini, tas pat nav tāpēc, ka tev ir uzspļaut uz mani, tas ir vienkārši tavs nolādētais lepnums. Kāpēc tev ir jāpiedzerās, lai tu atzītu to, ka patiesībā es tev neesmu vienaldzīgs? Kāpēc, Gabij? -

- Es tev pateicu, ka neesmu pret tevi vienaldzīga? - es klusi nočukstēju.

- Tu pateici, ka tas, kas notika tajā nometnē... Ka tu to gribēji. Un, ka tu aizskrēji nejau tāpēc, ka tā bija kļūda, bet gan tāpēc, ka tev bija kauns man skatīties acīs. Adrians un Brī to var pierādīt, ja tu tam netici. -

- Adrians un Brī zin par to, kas notika tajā vakarā? -

- Man nācās pateikt, kad tu mani no...- Adrians pēkšņi apstājās teikuma vidū.

-...es tevi? -

- Aizmirsti. Nav vērts tev to teikt. Tu atkal pateiksi, ka tā bija kļūda, ka tu biji dzērusi. Tā vienmēr notiek. - Trojs piecēlās un gribēja iet prom, taču es pielecu kājās un, par spīti, galvassāpēm, pieskrēju viņam klāt un satvēru viņu aiz rokas.

- Troj... -

- Jā? -

- Pasaki, kas notika. Es apsolu, ka es neko nenoliegšu. Neko neteikšu. -

- Varbūt labāk būs, ja es tev neteikšu. - Trojs domīgi atbildēja, taču palika stāvam.

Es nezinu, kas notika, bet es viņu apskāvu. Vienkārši apskāvu. Ļoti cieši. - Troj, nu, pasaki. Savādāk es tevi nelaidīšu vaļā. -