Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 16

- O, karuseļi! - Elizabete tomēr bija pamanījusi karuseļus un sapņaini noskatījās, kā mēs ejam tiem garām. Bija muļķīgi cerēt, ka viņa tos nepamanīs.
- Mēs varam aiziet, ja tu vēlies, bet ne uz ilgu laiku. - Trojs smagi nopūtās.
- Es negribu. - Elizabete, ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi atbildēja. - Es jau esmu izaugusi no tā vecuma, lai ietu uz karuseļiem. -
- Jā, tik tiešām. - centos atbildēt tikpat nopietni, knapi apspiezdama savus smieklus. Viņai ir pieci gadi, un viņa domā, ka karuseļi ir bērnišķīgi, bet es šodien, savā sešpadsmitajā dzimšanas dienā, biju tik laimīga, ka man bija iespēja kārtīgi izklaidēties karuseļos.
- Labi, tad es tā saprotu, ka arī bērnu laukumiņš nav piemērots tavam vecumam, ja? - bija redzams, ka arī Trojam tas likās smieklīgi.
- Tieši tā, - Elizabete piekrītoši pamāja ar galvu.
- Un ko tad tu vēlies darīt? -
- Es gribu saldējumu. - viņa atbildēja Trojam.
- Labi, tad ejam uz saldējuma bodīti. -
- Nē, Troj. Tu ej uz saldējuma bodīti un nopērc mums visiem saldējumu, mēs ar Gabrielu pasēdēsim tepat uz soliņa un parunāsim par meiteņu lietām. - Elizabete centās būt ļoti nopietna. Šoreiz gan es nevarēju noturēt savus smieklus. - Par ko tu smejies? - viņa sarauca pieri.
- Em, - es pārtraucu smieties un palūkojos apkārt, - smieklīgu balodi ieraudzīju. -
Elizabete teatrāli papurināja galvu, kā to parasti dara tās vecās tantiņas, kas sēž uz soliņa pie kāpņu telpas un kritizē garāmejošos jauniešus. Pa to laiku Trojs jau bija aizgājis, kas nozīmēja, ka mani gaida saruna ar Elizabeti par "meiteņu lietām".
- Tu viņu mīli? - Elizabete man jautāja. No kurienes piecus gadus vecam bērnam rodas tādi jautājumi?!
- Kuru? -
- Troju, - Elizabete uzreiz atbildēja.
- Mēs esam tikai..draugi. - protams, ka es neuzskatīju, ka mēs ar Troju esam draugi, bet es negribēju viņai likt vilties vēl vairāk, sakot vārdu paziņa.
- Kāpēc tu melo? - viņa mani cieši uzlūkoja.
- Es nemeloju. Kāpēc, lai es tev melotu? -
- Tu ieturēji tik lielu pauzi starp mēs esam tikai un draugi. Tu noteikti melo. -
- Tev taisnība, - es atzinos. - mēs neesam draugi. Mēs esam tikai paziņas. -
- Vai tad paziņām dāvina tādas dāvanas? Viņš tev dāvinās to tikai tāpēc, ka mīl un cer, ka tas tev liks domāt par viņu. -
- Par ko tu runā? Kas tā par dāvanu? - biju nesapratnē. Elizabete man gribēja atbildēt, bet, ieraudzījusi Troju, kas mums strauji tuvojās, viņa man aši iečukstēja ausī.
- Vakarā redzēsi. -
Es pamāju ar galvu un tajā brīdi sapratu, cik komiski tas izskatījās no malas: piecgadīga meitenīte bija mani ieintriģējusi tik ļoti, ka es nespēju sagaidīt vakaru, lai uzzinātu, ko viņš man dāvinās.
- Meitenes, es esmu atpakaļ. - Trojs mums uzsmaidīja, turēdams rokās trīs vafeļu konusus ar saldējumu. - Tev kā parasti zemeņu, Betiņ. Un mums ar Gabrielu karameļu. -
- Kā tu zināji, ka tieši karameļu? - es biju, maigi sakot, izbrīnīta, jo tas bija mans mīļākais saldējums.
- Nezinu, tas vienkārši ir mans mīļākais saldējums, un es domāju, ka tev arī garšos. - Trojs paraustīja plecus.
- Tas ir arī mans mīļākais saldējums. - es viņam uzsmaidīju, un ar acu kaktiņu pamanīju, ka Elizabete man piemiedz ar aci. Tā mazā meitene ir gudrāka par dažām manām bijušajām klasesbiedrenēm.
- Forši, - Trojs teica, kad mēs apsēdāmies uz soliņa, lai apēstu savus saldējumus. - Kādus murgus viņa tev sastāstīja? - Izmantojis momentu, kad Elizabete ēd saldējumu un vēro baložus, Trojs man pačukstēja.
- Parunāsim par to vakarā, - es atčukstēju viņam pretī.
- Tātad kaut kas nopietns? -
- Jā. Nedaudz. - es nebiju pārliecināta, vai tas, ko teica Elizabete bija taisnība, bet, ja tā tiešām bija, tad tas bija kaut kas ļoti, ļoti nopietns.