Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 5

Par laimi, māja nenodega un neviens netika ievainots, vienīgi man matos bija milti, un uz drēbēm arī.
- Viss, vakariņas gatavas! - Nikola teica, izslēgdama cepeškrāsni un izņemdama no tās kēksu. - Paldies par palīdzību. -
- Nav par ko, vismaz es iemācījos kaut ko jaunu. - es viņai atbildēju. - Tikai es tagad izskatos drausmīgi. Laikam jāiet ātri pārģērbties, kamēr Emma vēl nav atbraukusi. -
- Nevajag pārģērbties. Paliec tāda. -
- Es negribu savam audžutēvam radīt sliktu pirmo iespaidu par sevi. -
- Tu radīsi tikai labu iespaidu. - Nika man uzsmaidīja. - Tev nav jāizliekas par to, kas tu neesi. Vienkārši esi tu pati. -
- Pat ja man ir milti matos un uz drēbēm? -
- Jā, tu taču man palīdzēji pagatavot vakariņas, nevis sarīkoji ēdiena kauju ar draugiem. -
- Labi. - es nopūtos.
- Ejam viņus sagaidīt viesistabā, - Nikola man teica, kad bija dzirdams, ka pagalmā iebrauc mašīna.
Es pamāju ar galvu un mēs devāmies uz viesistabu, no kuras jau bija dzirdams, ka mājas durvis atverās, un tieši pēc vienas minūtes viesistabā ienāca Emma un mans audžutēvs.
- Labvakar! - es klusi pateicu.
- Sveika, Gabriela! - viņš iesāka. - Es esmu Džeisons. Tavs audžutēvs. Bet man labāk patiktu, ja tu sauktu mani par tēti. -
- Prieks iepazīties! - es nezināju, ko šādās situācijās teikt un darīt, tāpēc es vienkārši cerēju, ka neizskatos tizli.
Kad Emma un Džeisons aizgāja, es aizgāju uz istabu, lai tomēr pārģērbtos, jo sēdēt šādā paskatā pie galda būtu nepieklājīgi. Vakariņas pagāja ģimeniskā gaisotnē: nebija nekāda saspringtuma un neveiklības.
Piedodiet, ka tik īsa. Manai mammai šodien vārda diena, tāpēc man ir jāsēž ar visiem ciemiņiem. ://