Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 37

- Kā gāja skolā? - Emma jautāja, kad biju tikko iegājusi virtuvē.

- Labi. - es ātri atbildēju un atvēru ledusskapi. - Man kaut kas ātri jāpaēd un jāiet gatavoties. - teicu es drīzāk pati sev, tomēr Emma to sadzirdēja.

- Gatavoties kam? -

- Ballītei, - es atmetu ar roku un izvilku no ledusskapja kaut kādu jogurtu.

- Kādai ballītei, Gabij? - šoreiz Emmas balss izklausījās stingrāka.

- Adrians rīko ballīti par godu skolas sākumam. -

- Es tevi palaidu? -

- Emma, lūdzu! -

- Tur būs Trojs? -

- Nē, -

- Tad tu nevari iet. -

- Ko? Bet kāpēc? -

- Kas tevi pieskatīs? Es nevaru tevi palaist uz kaut kādu ballīti pie nepazīstama puiša. -

- Adrians ir Troja labākais draugs. -

- Ak, tas Adrians.. - Emma domīgi novilka. - Cik man zināms, viņš nav tas labākais kompanjons. -

- Viņš pieskatīs mani, es apsolu. -

- Gabij, nē. Bez Troja tu nevari iet. -

- Nu lūdzu! -

- Zvani Trojam, ja viņš pārdomā, tad tu vari iet. -

Es neko neatbildēju, un pilnīgā klusumā apēdu jogortu, domājot, vai zvanīt Trojam. Man bija vajadzīga tā ballīte. Vienkārši jāpārkāpj pāri savam lepnumam un jāpiezvana viņam.

"Hallo" - es klusām pateicu, kad Trojs bija pacēlis klausuli.

"Gabij? Esmu pārsteigts! Ko tu vēlies?" - Trojs tik tiešām izklausījās pārsteigts.

"Par to ballīti... Emma mani nelaiž vienu. Bez tevis."

"Skaidrs." - atbilde atskanēja uzreiz. "Ko tu gribi no manis? "

"Tu vari pat nesēdēt tur. Vienkārši aizved mani, pēc tam atbrauksi pakaļ. Emmai neko neteiksim. Lūdzu?"

"Taisies. Uzrakstīsi man īsziņu, kad būsi gatava."

"Labi... Troj?"

"M?"

"Paldies!"

"Kādam taču tevi ir jāpieskata, Gabij." - Trojs atbildēja un nolika klausuli pirms es paspēju viņam atbildēt.

- Nu, kā, viņš iet? - Emma ienāca manā istabā, kamēr es vandījos pa skapi, meklēdama piemērotu kleitu ballītei.

- Jā... Kura labāka? - es pagriezos pret Emmu, turot uz pakaramajiem divas kleitas.

- Tas ir atkarīgs no tā, ar kādu mērķi tu ej uz to ballīti. - Emma domīgi pateica un pienāca tuvāk, lai kārtīgi izpētītu abas kleitas.

- Es vienkārši gribu beidzot kaut kur iejusties. Iederēties, saproti? Ieptikties cilvēkiem. -

- Tad ņem šo, - viņa norādīja uz pieguļošu, melnu kleitu, kuras roku daļa bija veidota tikai no melna mežģīnota auduma. - melna kleita, mežģīnes. Eleganti. Klasiski. Kleitas garums atbilst ballītēm. Lai iepatiktos cilvēkiem, jācenšās būt tam, kas tu esi, ne par vienu citu neizlikties. Dodies uz ballīti, bet nepataisi par sevi vieglas uzvedības meiteni, esi dīva. - Emma man uzsmaidīja.

- Tev taisnība. Paldies! - es noliku Emmas izvēlēto kleitu uz gultas, otru nolikdama atpakaļ skapī.

- Vēl par agru pateikties, -

- Ko tu ar to domā? - es jautājoši pacēlu vienu uzaci.

Emma, neko neatbildējusi, piegāja pie mana skapja, un, atvērusi nodalījumu, kur stāv manas kurpes izvilka no tām melnu kurpju pāri. - Šīs kurpes te perfekti iederēsies. Un paņem vēl to melno somiņu ar spīdumiem, ko mēs nopirkām sestdien. Tagad ej pārģērbties, bet es tevi pagaidīšu tepat. -

Man nebija nekādu iebildumu, tāpēc es vienkārši devos uz vannasistabu pārģērbties.

Apmēram pēc stundas es jau stāvēju pie spoguļa un jūsmojos pati par savu atspulgu. Emma bija nedaudz pielabojusi manu make-up un uzklājusi neuzkrītošu smokey eyes. Lūpām viņa bija izvēlējusies matētu lūpukrāsu bēši rozā tonī. No matiem viņa bija izvilkusi baltās saspraudes un tikai nedaudz pielaboja manas matu lokas. Es izskatījos tik tiešām labi. Un es noteikti neizskatījos pēc sešpadsmit gadus vecas pusaudzes, es izskatījos vecāka. Taču es neizskatījos pēc palaistuves. Es izskatījos pēc dīvas. Ne tikai izskatījos, es jutos tā.

- Emma, paldies liels! - es viņu apskāvu. Tad lūk ko nozīmē dzīve ar mammu.

Viņa vienkārši apskāva mani pretī, taču mūs iztraucēja zvans pie durvīm. Trojs.

Mēs reizē nogājām lejā uz viesistabu, kur jau stāvēja Trojs un par kaut ko aizrautīgi runāja ar Džeisonu. Izdzirdējuši soļus, viņi abi pret mani pagriezās un, ja Džeisona sejas izteiksme pauda kaut ko līdzīgu lepnumam par savu audžu meitu, tad Trojs vienkārši stāvēja ar nedaudz pavērtu muti.

Es piegāju viņam nedaudz tuvāk klāt un iečukstēju ausī tā, lai Emma un Džeisons nedzirdētu, - Aiztaisi muti, muša ielidos.

Trojs uzreiz sakoda lūpas un, izbraucis ar roku cauri saviem matiem, viņš centās no sevis izdabūt kaut ko līdzīgu teikumam. - Gabriela... Izskaties satriecoši! -

- Pateicos! - es teatrāli atmetu pāris lokas uz aizmuguri.

- Troj, pieskati viņu! - Emma iejaucās mūsu neveiklajā dialogā. - Neizlaid viņu no sava skata punkta. -

- Es nekad viņu nelaidīšu vaļā, Emma. - Trojs, nenolaidis skatienu no manis, viņai atbildēja. Šis teikums lika man samulst. Normāla reakcija uz komplimentu vai tomēr kaut kas vairāk?

- Es nebiju to domājusi tā, bet... Labi, tas arī der. - Emma, šķiet, arī nebija gaidījusi šādu notikumu pavērsienu.

- Mēs ejam, ja? - es izlēmu, ka labāk būs, ja mēs tūlīt pat pametīsim šo māju.

Emma kaut ko gribēja vēl piebilst, taču Trojs viņu apsteidza. - Es par viņu parūpēšos.

Ar šiem vārdiem mēs izgājām ārā un mūsu ceļš uz ballīti varēja sākties.
____________________________________
Es zinu, zinu, esmu briesmīgs cilvēks, briesmīga rakstniece utt. Taču, man ir tiiiik daudz darāmā. Semestra beigas, kā nekā. Būtu uzrakstījusi šo daļu garāku, taču es gribēju atstāt ballīti tādai kā intrigai.
Es domāju, ka visas meitenes saprot, kas ir smokey eyes un ar to "bēši rozā lūpu krāsu" es biju domājusi nude, bet nebiju pārliecināta, ka visi to zinās, so ya.
Zēni, (R, tas attiecas uz tevi) varat internetā paskatīties, kas ir smokey eyes.

Bye,
Valērija.