Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 42

Gabrielas skatapunkts
Bija pienācis pusdienlaiks. Beidzot. Jūtos nogurusi un izsalkusi, kaut gan visās mācību stundās bija viens un tas pats - iepazīšanās, nekādas mācības. Domāju, lieki piebilst, ka iepazīšanās nav tas patīkamākais, ar ko es vēlētos nodarboties. Turklāt, kāda jēga no tā? Mēs esam 10.klase, nevis 1., un lielākā daļa te jau mācījās arī iepriekš.

Mēs iegājām ēdnīcā, kura jau bija pārpildīta, un nostājāmies rindas beigās. Par laimi, mums priekšā bija tikai apmēram 20 cilvēki, un pie sava ēdiena mēs tikām apmēram pēc 10 minūtēm. Jums arī ir tā, ka ļoti gribas ēst, bet, kad tu nonāc pie ledusskapja vai skolas ēdnīcā, tev vairs nemaz tik ļoti ēst negribas? Jā? Man arī. Tāpēc es paņēmu tikai salātus, apelsīnu sulu un saldējumu.

- Trojs mūs jau gaida, - Brianna ar galvu pamāja nedaudz pa kreisi, tādā veidā parādot uz galdiņu, pie kura sēdēja Trojs un Adrians, jo viņas rokas bija aizņemtas ar paplāti, uz kuras atradās frī kartupeļi, salāti un kola. Neveselīgi, protams, bet Briannai svarīgāk ir paēst "normālu pārtiku, nevis tās zaļās lapas", kā viņa mēdza teikt.

- Labu apetīti, - Trojs teica, kad mēs apsēdāmies pie galda.

- Tātad Gabrielai labu apetīti un man nē, ja? - Brianna tēloti dusmojās.

- Visiem labu apetīti. - Trojs pielaboja.

- Tad nākamreiz, kad vēlēsi labu apetīti, skaties uz visiem, nevis tikai uz Gabrielu. - Brianna iesmējās un Trojs novērsa skatienu no manis.

- Kā tev skola? Kā tava jaunā klase? - Adrians pievērsās man.

- Nezinu, es nevienam nepievērsu uzmanību. -

- Grūti būs tev, labāk ir pievērsties klasei. - Adrians secināja.

- Nē, grūti ir pievērsties klasei, kad blakus sēž Brianna un nemitīgi kaut ko stāsta. - es atbildēju, par ko Brianna un Trojs tikai pasmējās.

- Ja viņa ir ar mums, viņai grūti nebūs nekad. - Trojs piebilda.

- Es nebūtu par to tik pārliecināta. - aiz muguras izdzirdēju pretīgi spalgu balsi.

- Ko tev vajag, Džesika? - Brianna atbildēja. Tagad meitene parādījās manā acu lokā, un viņai pie sāniem bija vēl divas meitenes. Vienā no viņām es atpazinu Amberu: meitene, kas man bija draudējusi nometnē.

- Ah, Brī, dārgumiņ, tu zini, ko man vajag. -

- Un tu, zaķīt, zini, ka tev to nedabūt. Tāpēc būtu jauki, ja tu tagad pazustu no manām acīm. - Brianna parodēja viņas spalgo balsi.

- Nerunāsim Troja vietā, labi? -

- Man vienkārši nav jēga tev kaut ko teikt, jo tu tāpat nesapratīsi, ka neesi man vajadzīga. - Trojs atbildēja.

- Troj, Troj, Troj, - viņa lēnām atkārtoja viņa vārdu un apstājās viņam aiz muguras, uzliekot savas rokas, kas spico, pieaudzēto nagu dēļ izskatījās pēc vistas ķetnām, Trojam uz pleciem. Stop. Kāpēc es vispār uz to skatos un pievēršu uzmanību viņas nagiem? Nē, nē, es neesmu greizsirdīga. Neesmu. Vienkārši tas tik ļoti krīt acīs, vai ne? - Tu zini, ka patiesībā esmu tev vajadzīga. Ļoti vajadzīga. Kāpēc tad tu joprojām esi viens? Tāpēc, ka gaidi mani. Tu domā, ka neesi manis vērts. Bet esi. Un vēl kā. -

- Atšujies, Džesika, - Trojs strauji noņēma viņas...rokas no saviem pleciem.

- Ko tik skarbi, bumbulīt? -

- Tu. Man. Neesi. Vajadzīga. - Trojs izcēla katru vārdu.

- Kas tad cits tevi darīs laimīgu, ja ne es? -

- Zini, ir viena meitene, - Trojs pievērsa skatienu man. - viņa darīs mani laimīgu. Viņa man ir vajadzīga. -

- Es varu noorganizēt to, lai viņa tev vairs nav vajadzīga. Tu zini to. - Džesika jaušami saniknojās.

- Tas nebūs tik viegli, Džesa. - Trojs mierīgi atbildēja. - Viņa nav vienkārši vajadzīga man. Es viņu mīlu. -

Šie vārdi lika man nosarkt, tāpēc es nolaidu savu skatienu uz leju. Laikam nevajadzēja, jo Džesika saprata, ka tas bija domāts par mani.

- Tātad, tu gribi teikt, ka šito mazo kucīti tu mīli, ja? Paskaties uz viņu. Maza, nepieredzējusi. Kam tev tāda? Ko tu viņā atradi? -

- Vēl vien reiz nosauksi mani par kuci, un vari sev rakt biedri, maita. - es piecēlos un sažmiedzu kulakus, taču Brianna mani apsēdināja atpakaļ. Ēdnīcā pēkšņi iestājās klusums, un tas nebija tāpēc, ka es neredzēju un nedzirdēju to, kas notiek apkārt. Visi tik tiešām apklusa un vēroja mūs.

- Man likās, ka Ambera tev skaidri pateica nelīst viņam klāt. -

- Pirmkārt, ne tu, ne viņa, nenoteiks, ko man darīt un ko ne. Jūs man nekas neesat. Pilnīga nulle. Otrkārt, es nelīdu viņam klāt.

- Nu jā, protams, - Džesika iesmējās, - nemēģini man iestāstīt, ka viņam vienkārši tā pēkšņi iepatikies tāda kā tu. Viņam nav tik slikta gaume. -

- Tieši tā, man nav slikta gaume, tāpēc man iepatikās viņa, nevis tu. - Trojs iejaucās sarunā.

- Varbūt tev skauž, ka Gabriela izskatās perfekti tāda, kāda viņa ir, bet tu pat ar pieliktām skropstām, matiem, nagiem un tonnu kosmētikas viņam nepatīc? - arī Adrians izlēma kaut ko pateikt.

- Redz kā ir, Džesika, citiem cilvēkiem pat kosmētika nelīdz. - es viņai veltīju viltotu smaidu.

- Un skolā jāstaigā normālās drēbēs, šāds apģērbs ir piemērots tikai tavam darbam. - Brianna piebilda.

Šķiet, ka Džesika nebija gatava saņemt šādus apvainojumus no četriem cilvēkiem pēc kārtas, tāpēc viņa šņukstēdama aizskrēja prom, vilkdama līdzi savas draudzenītes.

Mēs visi četri saskatījāmies un izplūdām smieklos.

Kopumā, šī diena likās daudz maz izdevusies, kaut gan varēja būt savādāk. Visticamāk, ja es būtu viena, bez Troja, Briannas un Adriana, tas būtu beidzies savādāk. Taču viņi bija ar mani, un par to es viņiem esmu pateicīga. Varbūt skolas dzīvē vidusskolā man tomēr izvērtīsies labāka, nekā visi mani iepriekš pavadītie gadi skolā?

842 vārdi. Vairāk nekā iepriekšējā, taču mazāk kā citās. Un tomēr. Es to izdarīju. Es uzrakstīju jaunu daļu un nepagāja pat nedēļa. :oo
Vienkārši uznāca iedvesma un bija brīvs brītiņš un es ātri pierakstīju savas domas. Kaut gan daļa varēja būt garāka, es izlēmu, ka vajag ar kaut ko izpirkt savu sodu par manu iepriekšējo prombūtni, turklāt, nedomāju, ka šajā daļā varētu pielikt vēl kaut ko. Vienkārši neesmu no tām, kas uzskata, ka jāapraksta katra mācību stunda un tas, kā viņi nokļuva mājās un pārģērbās, ēda, gāja gulēt utt. Tas ir neinteresanti, manuprāt. Varbūt dažreiz to vajag, bet ļoti reti. Es uzskatu, ka labāk rakstīt tikai tos momentus, kad notika kaut kas interesants.
Kā domājat jūs?
Starpcitu, paldies liels jums visiem par 16,8K lasījumiem un 2, ar kaut ko K zvaigznītēm. Un par to, ka mans stāsts kādu laiku jau stabili atrodas pirmajā vietā. Tas ir...tāds gods. Tiešām nespēju noticēt, ka mans murgs kādam tiešām patīk.
Un starpcitu, esmu sākusi rakstīt vēl kaut ko, tikai vēl nepublicēju. :)
Mīlu visus, atvainojos par šo garo murgu. 👆👀💖🔥